» L. Ikauniece ir viņa pirmā pilnā loze. Pats bijis gargabalnieks, arī smaiļojis un izmēģinājis vēl citus sportus, Lauru pirmo reizi saticis, strādājot par sporta skolotāju Majoru pamatskolā. «Es jau sākumā nemaz nezināju, ka viņa ir pazīstamās vieglatlētes Vinetas Ikaunieces meita.» V. Ikauniece joprojām ir Latvijas rekordiste 100, 200 un 400 metru distancēs. Trenera Austrupa un audzēknes Lauras Ikaunieces veiksmīgā sadarbība ir acīmredzama. Pērn bija Eiropas junioru čempionāta bronza, šogad jau Eiropā 3. vieta pieaugušo konkurencē.
Intervija ar Lauru notika pa trim lāgiem. Pēc pirmās un otrās sacensību dienas un nedaudz plašāk jau svētdien pēc apbalvošanas ceremonijas, kad konkurentes izvērtēja arī Austrups.
Ar pirmajā dienā paveikto paliki apmierināta?
Sasniedzu trīs personiskos rekordus, bet lode nesanāca. Vajadzēja vismaz vienu metru tālāk. Tehniski nepilnīgi izpildīju grūdienus. Varbūt iespaidu atstāja arī tas, ka iepriekšējā vakarā biju pie fizioterapeita. Arī augstlēkšanā jau jutu, ka ir savādāk, ja noņem visus «blokus». Kārtīgi man izmasēja plecu daļu.
Sprinteri ir izteikušies, ka Helsinku stadionā esot asas virāžas?
Jā, piekrītu. 200 metru distancē bija grūti skriet pagriezienu. Pat sāpēja kāja.
Kas izdevās un kurā disciplīnā varēja būt labāk otrajā dienā?
Vispirms jau cerēju uz labākiem laika apstākļiem 800 metru skrējienā. Bija ļoti grūti skriet lietū, jo meitenes, kuras skrēja pa priekšu, visu laiku šļakstīja sejā ūdeni. Ļoti liels prieks par tāllēkšanu. Nebiju gaidījusi tik labu personisko rekordu (6,31 m - aut.). Skumīgi par šķēpmešanu. Bija ļoti liels pretvējš, un vispār sacensībās pirmo reizi metu pret vēju - tehniski nepilnīgi, par daudz ar spēku. Tāpēc arī šķēps lidoja greizi. Arī pārāk augstu uzmetu, tā parasti nedaru. Cerams, Londonā tā vairs nebūs.
Kāpēc 800 m skrējiena laikā tik tālu atlaidi sev priekšā Aigu Grabusti?
Es zināju tempu, kādā jāskrien. Tā arī centos skriet pēc sava grafika, bet sākums tik un tā sanāca par ātru.
Aiga uzkurināja ļoti augstu tempu?
Jā, tā bija.
Nebiji kaut ko tādu gaidījusi?
Domāju, ka viņa visu laiku skries aiz manis un beigās centīsies tikt garām.
Nebija tomēr bail, ka Grabuste atrausies pārāk tālu?
Es riskēju, bet cerēju, ka saņemšos un varēšu viņu panākt. Jau pirms sacensībām teicu, ka būšu priecīga arī par ceturto vietu. Galvenais, lai Latvijai ir medaļa!
Punktu summa apmierina?
Galvenais, ka ir sasniegts personiskais rekords. Ceru, ka to pašu spēšu arī Londonā. Ir vēl lietas, pie kurām jāpiestrādā. Jāņem gan vērā, ka arī laika apstākļi nospēlēja savu lomu, piemēram, šķēpmešanā.
Pirms Helsinkiem izvērtēji pretinieces, kuras vajadzētu apsteigt un kurām gan jau neizdosies būt priekšā?
Nē, es cerēju, ka būšu sešniekā. Atbraucu pilnīgi bez uztraukuma - kā uz Baltijas sacensībām, jo pašas spēcīgākās Eiropas līderes jau nestartēja. Vienīgo reizi, šķiet, biju uztraukusies pirms lodes grūšanas. Par šo disciplīnu nebija īstas pārliecības. Citādi biju labi sagatavojusies, daudz laika pavadījusi treniņnometnēs, kur smagi skrēju un lēcu. Lūk, arī ir rezultāts.
Kurā brīdī apjauti, ka ir reāli izcīnīt medaļu?
Pēc tāllēkšanas sacensībām. Domāju, ka aizlēkšu 6,15 metru un tad gan jau sešniekā būšu. Kad aizlēcu 6,28 metrus, sapratu, ka varu vēl pielikt.
Kad apzinājies, ka ar Aigu būs sīvi jāspēkojas?
Tikai pēc šķēpmešanas. Man pateica, ka esmu deviņus punktus priekšā. Nodomāju - jā, tad mēs ar Aigu skriesim.
Kam būtu jāsaka lielākais paldies par Eiropas čempionāta medaļu?
Trenerim, mammai, LOV fizioterapeitiem un arī galvenajam trenerim Edvīnam (Krūmam), kurš vienmēr uzmundrina. Arī Aigai. Ko tad es bez viņas te darītu?
Kāpēc abas kopīgi neskrējāt goda apli?
Es viņu meklēju, bet Aigas nebija. Viņai laikam kaut kas notika.
Atgriežot laika ratu atpakaļ, kas pamudināja bērnībā pamest dejošanu un pievērsties vieglatlētikai?
Es gribēju pārspēt mammas rekordus.
Tad jau bija jāskrien sprints!
Jā, bet man sāka padoties daudzas vieglatlētikas disciplīnas. Pirmais bija 800 metru skrējiens. Pēc tam izmēģināju tāllēkšanu, augstlēkšanu un arī šķēpa mešanu, līdz sākās starti daudzcīņā.
Mamma aizveda uz stadionu, lai meita pārspēj pašas sasniegtos rekordus?
Nē, mamma negribēja, lai es trenējos vieglatlētikā. Viņa gribēja, lai es dejoju sporta dejas. Mamma zina, ko nozīmē lielais sports. Acīmredzot būs jārēķinās ar to, ka vecumdienās mugura sāpēs. Mamma gan nesūdzas par veselību. Galvenais ir turpināt kustēties. Tā arī viņa dara.
Dejot laikam arī nav viegli?
Piekrītu, jo braucu uz nometnēm, tad dejot vajadzēja divas reizes dienā. Iesākumā bija ļoti grūti pat rokas noturēt, nemaz nerunājot par visām horeogrāfijām, kuras vajadzēja apgūt.
Mamma arī dod padomus, kā trenēties un gatavoties sacensībām?
Visu laiku mamma man kaut ko ir teikusi, bet es viņā īpaši neesmu ieklausījusies. Tagad es saprotu, ka viņai vienmēr bijusi taisnība. Pēdējos gadus mammas padomos esmu sākusi ieklausīties.
Ko tieši esi sākusi ņemt vērā?
Ieteikumu jau ir daudz - sākot no pareiza uztura līdz tehniskajām lietām. Ir bijis pat tā, ka mamma halātā man rāda, kā pareizi jāskrien no zemā starta. Liels nopelns mammai ir, kā psiholoģiski pareizi sagatavoties sacensībām.
Padalies ar padomu! Varbūt noder citiem mūsu vieglatlētiem.
Nezinu, šķiet, man ir vienkārša dzīves uztvere. Cilvēkam pašam ir jāmāk noskaņoties. Jāizdara viss, ko vari, un vēl labāk.
Kā pati jūti, cik lielas iespējas ir savu darbiņu padarīt vēl labāk? Jau teici, ka Helsinkos rezerve palika lodes grūšanā un šķēpa mešanā...
Jā, rezerve ir arī sprintā un barjerskriešanā, tāpat arī tāllēkšanā un augstlēkšanā.
Nosauci visas disciplīnas, izņemot 800 metru skrējienu?
Nav jau arī divu apļu skrējiens tik grūts. Vajag tikai vairāk skriet.
Ikdienā mācības un treniņus ir viegli savienot?
Šogad jau bija labāk. Latvijas Universitātē Pedagoģijas fakultātē beidzu pirmo kursu. Iesākumā domāju, kā visu paspēšu - sesija, un vēl jāgatavojas Helsinkiem un Londonai, gan jau būs jāizmanto akadēmiskais gads, bet visu paspēju. Pat ar labām atzīmēm! Pasniedzēji ir sportistiem ļoti pretimnākoši. Grūtāk bija beigt 12. klasi. Tad gatavojos Eiropas junioru čempionātam Tallinā. Lai visu pagūtu un nokārtotu eksāmenus, pārgāju uz Rīgas Tālmācības vidusskolu.
Kādu specializāciju izvēlējies LU?
Sporta skolotājs.
Cik ilgi vēl skolēniem jāgaida, līdz viņus sāks trenēt Laura Ikauniece?
Domāju, ka 30 vai 32 gadu vecumā sākšu treneres darbu.
Kuri ir septiņcīņniecēm labākie gadi?
Treneris Andis Austrups: varētu būt ap 27-28 gadiem. Lietuvietei Austrai Skujītei nesagādā problēmas 33 gadu vecumā Eiropas čempionātā startēt lodes grūšanā un augstlēkšanā - divas ir kā pilnīgi nesavienojamas disciplīnas. Gan jau viņa olimpiskajā Londonā būs Laurai nopietna konkurente.
Kuras elites klases septiņcīņnieces nebija Helsinkos, kas varēja Lauru nostumt no pjedestāla?
Pasaulē ir divas vēl neaizsniedzamas daudzcīņnieces Džesika Enisa no Lielbritānijas un krieviete Tatjana Černova. Ģimenes traģēdija bija ukrainietei Natālijai Dobrinskai, tāpēc viņa šovasar nav labākā kondīcijā. Pārējās tepat netālu vien ir.
Cik punktu vajag sapelnīt, lai sportistes, kuras ir aiz Enisas un Černovas, apsteigtu?
Jāsapelna 6500 vai 6600 punktu. Tas nav nekas neiespējams.
Londonā ir iespēja tik daudz punktu sapelnīt?
Laura: nē, vēl tas nav iespējams.