Kādi būs komandas lielākie izaicinājumi Ungārijā?
Eiropas čempionātā mums katra spēle būs kā izaicinājums. Sākam ar spēcīgo Serbijas izlasi. Esmu spēlējusi kopā ar serbietēm, zinu, ka viņas ir ļoti par sevi pārliecinātas meitenes un gatavojas cīņai par medaļām. Tā būs pirmā spēle gan mums, gan viņām, tāpēc arī tai būs ļoti liela nozīme. Ceru, ka kopā parādīsim arī kādu pārsteigumu viņām. Pēc tam jau būs līdzīgi - mums no spēles uz spēli būs sevi jāpierāda pret katru pretinieku.
Šobrīd gatavojaties tieši pirmajai spēlei vai arī turnīram kopumā?
Domājam arī par pārējām spēlēm, taču šobrīd vairāk koncentrējamies uz serbietēm. Līdzīgi kā izlases treneris, es vēl negribētu izvirzīt nekādus augstus mērķus visa turnīra ietvaros, bet iet no spēles uz spēli.
Daudzi tomēr saka - atnāks Anete un visus uzvarēsim!
Tik vienkārši jau tas nenotiek. Es jau arī neesmu nekāda supervarone, lai viena varētu uzvarēt komandu. Man ir nepieciešamas palīdzes, piespēlētājas, bloku pielicējas, lai izveidotu uzbrukumu. Tas viss jau ir atkarīgs no kopīgā darba, ne tikai no manis.
Vai šai komandai ir potenciāls tēmēt tik augstu kā savulaik, kad bijāt nostiprinājušās Eiropas elitē?
Šobrīd ir bijis par maz laika, lai izveidotos tik spēcīga komanda. Tomēr kodols kopš iepriekšējā Eiropas čempionāta ir pamatīgi mainījies, turklāt komanda ir pavisam citāda. Savulaik mums bija izteikti centri, bet šobrīd mums vairāk spēka ir īsajā galā, un tās ir ļoti atšķirīgas komandas. To nevar salīdzināt, bet jāspēlē ar tām meitenēm, kādas mums ir.
Vai pati sev esi izvirzījusi kādus mērķus, uzdevumus, atgriežoties valstsvienības sastāvā? Ko vēlies pierādīt?
Pierādīt neko nevēlos. Vienkārši jāspēlē sava spēle, jāpalīdz komandai, darot savu labāko darbu. Zinu, ka jāgatavojas agresīvai aizsardzībai pret mani, tāpēc jādomā, lai aizsardzes mani nevarētu tik vienkārši apturēt.
Padalies emocijās, kādas bija, pēc piecu gadu pārtraukuma pielaikojot izlases kreklu!
Pat neizjutu, ka būtu pagājuši pieci gadi. Atnācu uz ģērbtuvi, un mans krekliņš ar desmito numuru jau bija priekšā. Ļoti priecājos, ka man ir iespēja spēlēt ar savu numuru. Protams, tas, ka tur virsū rakstīts «Latvija», rada ļoti jaukas sajūtas, bet nevarētu teikt, ka bija ļoti neparasti. Jocīgākas izjūtas pat bija pirmajā treniņu dienā, kad iegāju ģērbtuvē un redzēju tik daudz jaunu meiteņu, ar kurām kopā neesmu spēlējusi un nezinu, ko viņas dara. Tas varētu būt mans šīs vasaras izaicinājums, ar kuru joprojām jātiek galā.
Cik daudz ir tādu spēlētāju, kuras nezināji?
Vieglāk būtu nosaukt tās, kuras zināju (smaida). Biju spēlējusi ar Zani Eglīti, Guntu Baško un Aiju Putniņu. Pārējās nezināju.
Vairākas no viņām sāka sevi apzināties kā basketbolistes laikā, kad biji jau virsotnē! Vai nesajuties viņām kā paraugs?
Tas vairāk viņām jāprasa. Man pašai nebija tādas sajūtas. Protams, savā starpā komunikācija viņām veidojas vieglāk, jo savos gados viņas kopā izgājušas cauri daudzām jaunatnes izlasēm, taču komandā nav dalīšanās. Tur liela nozīme ir arī Guntai Baško, kura kā kapteine strādā ļoti labi, lai komandu saliedētu un meitenes būtu draudzīgas. Viņai tas izdodas, viņa ir ļoti enerģētiska.
Iepriekš izteicies, ka gribētu vēl reizi uzspēlēt kopā ar tās paaudzes meitenēm, kuru gan šobrīd nav tik daudz. Vai nav nedaudz vilšanās par to?
Protams, ir mazliet žēl, ka vairākām meitenēm dažādu - galvenokārt veselības - problēmu dēļ neizdevās atgriezties, kaut gan tā pati Zane Tamane, manuprāt, varēja, turklāt pagājušajā gadā kvalifikācijā arī palīdzēja.
Mēģināji viņu pierunāt?
Es mēģināju. Droši vien nebiju arī vienīgā, bet, ja Zanīte jūt, ka nevar, nav lielas jēgas par katru cenu pierunāt. Katram ir savs ķermenis, organisms, kuru viņš pats jūt vislabāk.
Vai vēlme uzspēlēt ar šīm meitenēm slēpās sajūtā, ka toreiz tomēr gribējās sasniegt kaut ko vairāk?
Vienmēr jau gribas vairāk, un parasti ir arī sajūta, ka kaut ko jau vēl varēja izdarīt tā, lai būtu vēl labāk, taču, ja nav lemts - tad nav. Sportistes gaitās esmu sapratusi, ka arī zaudēt ir jāmāk. Lai kādi būtu mērķi, galu galā esam tur, kur varējām tikt.
Vai šajā laikā ir radusies atbilde, kāpēc neizdevās aizsniegties līdz tām pašām lielo turnīru godalgām?
Katrā turnīrā var atrast savus iemeslus. Bija kaut kādas traumiņas, bijām tuvu, bet uzvarēja stiprākais, un mēs tās medaļas nedabūjām. Arī pēc tam, kad jau bez manis meitenes spēlēja Polijā [2011. gada Eiropas čempionātā], bija iespējas dabūt medaļas, taču kaut kas līdz galam nesanāca. Kaut kā līdz galam neizturam.
Kamēr nespēlēji izlasē, guvi lielākos panākumus klubu sastāvā, triumfējot gan Eirolīgā, gan WNBA čempionātā un vairākos citos turnīros. Par kuru no šiem tituliem ir lielākais gandarījums?
Vislielākais prieks bija par otro Eirolīgas titulu, kuru kopā ar Jekaterinburgas klubu izcīnīju pēc plīsušo ceļgala krustenisko saišu sadzīšanas. Arī tas tituls Amerikas līgā [WNBA] bija īpašs. Tas pierāda - lai gan gadi iet, ir iespēja vēl sasniegt ko vairāk.
Cik liela nozīme šo panākumu gūšanā bija tam, ka nebija papildu slodzes izlases sastāvā?
Nē, es nedomāju, ka to kaut kādā veidā var saistīt. Diezin vai, spēlējot izlasē, šie panākumi izpaliktu. Cita lieta, ka, piemēram, WNBA sezona ir vasarā, izlases laikā.
Vai var salīdzināt tevi kā spēlētāju kluba un izlases sastāvā?
Tās ir diezgan atšķirīgas lietas, jo izlases sastāvā man pašai jābūt daudz agresīvākai. Klubā parasti apkārt ir daudz spēlētāju, kuras uzņemas spēli uz sevi, bet valstsvienībā arī treneris daudz vairāk akcentē manu un Guntas spēli. Kad ir iespēja, ir jāmet, bet tā sajūta šo gadu gaitā ir mazliet pazudusi. Tomēr nešaubos, ka tā atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Man pašai, protams, vairāk patīk spēlēt šādā stilā, kad man ir iespēja izpausties, kur man dod vaļu mest, dot piespēli, nevis stāvēt savā pozīcijā un gaidīt, vai man dos piespēli.
Vai arī tu pati kā cilvēks, nevis kā basketboliste šajā izlases modelī jūti sevi citādi nekā iepriekš?
Ir, ir citādi. Kaut vai tāpēc, ka šeit man ir daudz mazāk pazīstamu meiteņu. Toreiz jau mēs visas bijām arī tuvas draudzenes, kopā izgājušas cauri jaunatnes līmenim. Šeit jāprot pielāgoties jaunajām meitenēm.
Šosezon debitēji Kurskas Dinamo - vai pēc sezonas palika gandarījums?
Jā, jo sezona bija laba. Varbūt gribējās vēl tikt Krievijas čempionāta finālā, taču Eirolīgā tikām četriniekā, trīs reizes sezonā uzvarējām spēcīgo UGMK. Krievijā pusfinālā zaudējām Orenburgai. Laikam jau bija neliels psiholoģiskais atslābums pēc Eirolīgas sezonas beigām.
Kā pietrūka, lai tiktu Eirolīgas finālā? Pretiniecēm tomēr nebija vadošās spēlētājas Daienas Taurazi, turklāt sezonas gaitā UGMK bijāt jau pieveikušas?
Viņas bija ļoti, ļoti, ļoti labi sagatavotas. Tas, ka nespēlē līderis, ne vienmēr ir priekšrocība, jo pārējās meitenes bija papildus motivētas parādīt sevi no labākās puses, lai piesegtu līderes trūkumu. Viņas nospēlēja perfekti, un mums tajā spēlē nebija izredžu uzvarēt.
Dinamo treneru korpusā bija trīs latvieši - Gundars Vētra, Mārtiņš Zībarts un Ēriks Visockis. Vai tā tev kā spēlētājai bija priekšrocība?
Citreiz tas palīdz, bet citreiz - ne. Laukumā brīžiem tas ir bijis traucēklis. Gadās dažreiz kādas domstarpības, un tad es vienmēr izrādos kaut kur pa vidu. Ir jau, protams, patīkami, ka sezonas gaitā ir kāds, ar kuru var kaut vai parunāt latviski.
Kā bija dzīvot Kurskā?
Sākumā bija tāda neliela vilšanās, jo pilsēta ir diezgan vecmodīga ne tajā labākajā šī vārda nozīmē. Tā neattīstās tik strauji kā citas pilsētas. It kā Kurska ir tikai piecsimt kilometru no Maskavas, taču sajūta ir kā citā laikmetā - visas klīnikas vecas, ielās braukā volgas, tāda padomju laika atmosfēra.
Ir dzirdēts, ka Krievijā ir vērts nospēlēt sezonu, nopelnīt naudiņu, bet tad labāk uz «siltākām» zemēm. Kas tevi Krievijā noturējis tik ilgu laiku?
Esmu pieradusi pie Krievijas. Jau devīto gadu tur esmu. Valodu protu, kultūra ir iepazīta, un arī ēdieni ir tādi paši kā mājās. Tāpēc arī ne pārāk raujos uz citām valstīm.