Upurus nepiemin
Diemžēl pārsteidz Ukrainas presē lasītā ziņa, ka pērn februārī Permas novadā Usolā ar kvēlām runām par patriotisko audzināšanu, līksmām dziesmām un dejām uz Staļina terora miljoniem nevainīgo upuru kapiem tikusi svinēta PSRS NKVD pirmās koncentrācijas nometnes ierīkošanas 75. gadskārta, jo šeit, kā lepni norādīts ziņojumā, «bija likti pamati tradīcijām, kuras ir vērtīgas arī šajos laikos». Viss skaidrs, nav pat ko vētīt!
Jubilejas svētkos ne ar pušplēstu vārdiņu nepieminēja simtiem tūkstošu upuru Berijas vārdā nosauktajā nāvinieku rezervātā, kur no spīdzināšanas mirušos, nošautos ar birku pie kājas sameta atkritumu bedrēs. Gulags bija nobendēto neierobežota kapsēta bez kapiem. Kā raksta ukraiņu prese, nāvessoda un ciešanu vietās nav pat piemiņas plāksnītes.
Neaizmirstamās pagātnes melnās lappuses redzam jaunās dimensijās baltās rases cilvēku vissenākajā pilsētā Kijevā, kur antidemokrātisks manevrs kļuva par detonatoru Ukrainas sabiedrības sašutuma sprādzienam un radās protesta kustība Eiromaidan (maidan - laukums, ukraiņu val.).
Valdības nespēja atzīt tautas likumīgo neapmierinātību ir tiešs rezultāts spriedzei valstī. Cīņā ar prezidenta V. Janukoviča kriminālo režīmu protestētāji propagandē civilizētās sabiedrības vērtības. Zīmīgi, ka ar Molotova kokteiļiem, kā tautā dēvē pudeles ar degmaisījumu, dedzināja tikai milicijas autobusus, bet ārzemju ražojuma automašīnas neaiztika.
Politiska vienošanās
Pārbiedētā vara demilitarizē Rietumukrainu. Kopš Austrijas - Ungārijas laikiem militārais centrs bijis Ļvovā, un 400 gadu tas savu statusu noturējis līdz V. Janukoviča prezidentūrai. Patlaban Ļvovai laupa imidžu un autoritāti militārajā sfērā, bet vienlaikus samazina dumpīgo noskaņojumu šajā reģionā. Tāpēc jau pērn Sauszemes karaspēka akadēmijas militārās izlūkošanas un augsti mobilo desanta karaspēka fakultāti pārcēla uz Odesu.
Šīs nozares eksperti pārliecināti, ka šāda rīcība ir politiska vienošanās, jo mācību bāze vislabāk piemērota Ļvovā. Uz Odesu pārceļ viselitārākās un vismobilākās fakultātes. Tagad pārvieto Rietumu operatīvo pavēlniecību, un Ļvova zaudē militāri administratīvo centru.
Ukrainā politiķu personālo attiecību problēma guva virsroku, kas ir galvenā kļūda efektīvā pārvaldē - viņi pārāk daudz domā par savām, nevis valsts lietām un nepievērš vērību cīņai ar korupciju. Tādiem morāle kā aklajiem spogulis. Ja demokrātiskās vēlēšanās antidemokrāts ticis pie varas, viņš nekad labprātīgi neatkāpsies, jo ir tik korumpēts, ka pēc amata zaudēšanas tiks arestēts. Valdības stūrgalvība un varas partijas apliecina, ka valstī valda nevis ukraiņu, bet gan okupācijas vara, kuru vada ne jau Ukraina.
Kanādas ukraiņu prese - laikraksts Mist (nr. 51 - 19. decembrī, 2013. g.), lūk, vēstī: «Demokrātiskās valstīs amatpersonu atbildība ir augstā līmenī, par to liecina daudzi piemēri, kad politiķis vai vienkārši amatpersona pati atkāpjas, jo jūt atbildību sabiedrības priekšā. Pēdējais svaigais piemērs ir Latvijas valdības vadītāja rīcība, uzņemoties atbildību par tirdzniecības centra sabrukumu Rīgā.»
Klusēt nozīmē atbalstīt
Ukrainas nemieru virpulī iesaistīta Eiropa, ASV, Krievija un, izrādās, pat Ķīna, kuras kā knislis - kur apsēžas, tur arī sūc. Valstīm, kuru intereses pārstāvētas šai procesā, ir tik vareni resursi kā specdienesti, kuru loma ģeopolitikā vienmēr bijusi ļoti nozīmīga, bet dažreiz noteicošs faktors. Ja Rietumi cīņā par Ukrainu zaudēs, tad apstiprinās savu ģeopolitisko vājumu un noliegs savu pārliecību par Eiropas morālo spēku.
Šodien pasīvi vērot un klusēt par notikumiem Ukrainā nozīmē atbalstīt režīmu, kas uzurpējis varu, un demokrātija ir kā ēna uz ūdens. Solidaritātes maršs stiprinās Latvijas suverenitāti un nepieļaus demokrātiskajiem troļļiem meistarīgi deformēt realitāti.
Radusies situācija skar principiālus momentus: mūsu autoritāti, solidaritāti, draudzības un uzticības saites. Un, iespējams, pašu svarīgāko - mūsu drošību, jo melnbalti simboli riņķo.