To saņēma Egils Kurpnieks, kurš pirms ievēlēšanas bija Latvijas Televīzijas operators. Viņš priekšsēža vēlēšanās nobalsoja par G. Pīpkalēju, bet pēc tam mandātu nodeva nākamajai kandidātei, jo kļuva par izpilddirektoru. Šis darbs nav savienojams ar deputāta amatu. Cīņai par varu novadā ir senākas saknes - gadiem ilgušajās pretrunās starp Augšlīgatni, kas ir pagasta centrs, un Lejaslīgatni, kur atrodas Līgatnes pilsēta un papīrfabrika. Pagastā ir vairāk iedzīvotāju, un pirms apvienošanās tas bijis bagātāks. Tur ir vairāk uzņēmēju, kamēr pilsētā tikai papīrfabrika. «Galvenais kreņķis, kāpēc piedalījos vēlēšanās, bija, ka redzēju - Ainārs Šteins visu naudu iegulda tikai Lejaslīgatnē un strādā pēc principa «gāzi grīdā». Tur tika īstenoti dārgi projekti,» skaidro E. Kurpnieks.
Ar atšķirīgu vērienu
Bijušā priekšsēža A. Šteina ģimene dzīvo Līgatnē jau piektajā paaudzē. Pirms novada izveidošanas 2009. gadā viņš divus sasaukumus vadīja Līgatnes pilsētu. A. Šteins savulaik studējis Latvijas Valsts konservatorijā Daugavpils teātra aktieru kursā, bet dzīvē izvēlējies citu ceļu. Pirms ievēlēšanas domē viņš bija akciju sabiedrības Rīgas miesnieks mārketinga daļas vadītājs. G. Pīpkalējs Līgatnē ir ienācējs no Raunas. Sākumā strādājis skolā, bet 2000. gadā pašvaldība piedāvājusi kļūt par izpilddirektoru. Līdz novada izveidošanai viņš divus sasaukumus bija Līgatnes pagasta priekšsēdētājs, bet pēdējos četrus gadus - novada izpilddirektors.
Teorētiski abi iepriekš atradās vienā komandā, bet dzīvē ne tuvu tā nebija. Līgatnes novadam ir vēl kāda īpatnība - dome izvietota divās ēkās - lejā, pilsētā, kā arī augšā, kur ir pagasta centrs. G. Pīpkalējs sacīja, ka pasts pienāk lejā. Tātad tā ir domes galvenā mītne. Tur arī A. Šteinam bija priekšsēdētāja kabinets. Saruna ar G. Pīpkalēju notika augšā - mājā pie Vidzemes šosejas. Viss liecināja, ka te arī ir jaunā mēra darbatelpas. Drīzumā A. Šteins sāks strādāt Rīgā, un viņa pēctecis varētu atviegloti uzelpot. Tā gan nav garantija, ka pašvaldībā iestāsies politiskā stabilitāte. A. Šteins, kurš bija viens no redzamākajiem Vienotības vietējiem līderiem, pagaidām saglabās deputāta mandātu. Taču jau diezgan skaidri zinot, ka šis politiskās darbības etaps ir noiets un nākamajās vēlēšanās viņš, visticamāk, nekandidēs. Vairākas lielās pašvaldības pirms četriem gadiem piedzīvoja to, ka spēcīga konkurenta atstāšana opozīcijā var paralizēt pašvaldības darbu. Vairāk vai mazāk pretējās pusēs bija pilsētas un lauku deputāti. Talsu novadā tas beidzās pat ar priekšsēdētāja gāšanu no amata. Šajā sasaukumā viņi no šīm kļūdām mācījās, un agrākie strīdnieki tagad strādā kopā, kā tas ir arī Saldus novadā, kurā veiksmīgi izdevās abas puses apvienot. Tikmēr vairākos mazos novados vēl turpina spēkoties - arī Līgatnē.
A. Šteins redz, ka jaunais priekšsēdis ir atkarīgs no trešā saraksta, kuram ir amatu prasības. Uz vaicāto, vai nav risks zaudēt krēslu, līdzko kādu prasību nevarēs izpildīt, G. Pīpkalējs ilgi neatbild. Pēc pauzes atzīst, ka viegli nebūs, bet tāpēc, ka visu laiku jāpiedzīvo bijušā priekšsēža pretdarbība. Sava taisnība ir - arī sociālajā vietnē Twitter A. Šteins regulāri informē par norisēm pašvaldībā, kas viņu neapmierina. Visvairāk bijušajam mēram žēl, ka izjaukta spēcīga komanda. Viena laba darbiniece jau aizgājusi strādāt uz citu pašvaldību. Viņaprāt, G. Pīpkalējs varas nostiprināšanu ir sācis tieši ar savu cilvēku ielikšanu amatos. Domes vadītājs savukārt atgādina, ka katrs priekšsēdētājs nākot ar savu komandu, ja «jūt, ka darbinieki nav lojāli pret viņu». Jaunais mērs arī ierobežojis priekšteča laikā praktizētos degvielas tēriņus - to kompensēja arī darbiniekiem, kas uz darbu brauca no citurienes. A. Šteinam pārmetumi par lieliem tēriņiem šķiet nevietā, jo visus gadus pašvaldībai ir bijis budžeta pārpalikums. To gan viņš atzīst, ka tai ir lieli debitoru parādi - ap 250 000 latu. Taču bijušais priekšsēdis atgādina, ka G. Pīpkalējs bija izpilddirektors. Jaunais mērs savukārt norāda, ka izpilddirektoram nebija paraksta tiesības, ar naudu rīkojās priekšsēdis. Taču viņš nesaprot, kā var runāt par budžeta pārpalikumu, ja pašvaldībai ir parādi. Tai problēmas rada arī rehabilitācijas centrs, kurš nespēj nomaksāt nodokļus un samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem.
Tūrisms kā iespēja
Līgatnes novadā dzīvo arī Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis (Vienotība). Bijušais priekšsēdis ir viņa partijas biedrs, bet politiķis labi pazīst abus - arī G. Pīpkalēju. Ne par vienu, ne otru Dz. Ābiķis neko sliktu nevarot teikt, jo abi ir pieredzējuši cilvēki. Viņš uzsver novada izdevīgo ģeogrāfisko novietojumu - Rīgas, Cēsu un Siguldas tuvumu -, labo sabiedriskā transporta kustību, kā arī tūrisma infrastruktūru un iespējas, ko pašvaldībai paver tūrisms. To, ka A. Šteins lika uzsvaru tieši uz to, piesaistot ES fondu naudu, Dz. Ābiķis vērtē pozitīvi.
G. Pīpkalējs gan tā nedomā. Tajā neilgajā brīdī, ko kopā ar priekšsēdi Diena pavadīja lejā, viņa balsī vairāk skanēja rūpes par to, kas notikšot pēc dažiem gadiem, kad būs jāsāk labot tiltiņi, kāpnes un gājēju celiņi. Projekta uzturēšana domei dārgi maksājot, un, viņaprāt, tai ar tūrismu nebūtu jānodarbojas. «Edmunds Sprūdžs arī nesen teica - beidzam ar tiem parkiem ņemties, sākam infrastruktūru attīstīt,» piebilda priekšsēdis. Kad dažas stundas vēlāk tajā pašā vietā Diena satikās ar A. Šteinu, viņš aizgūtnēm stāstīja par Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskā centra tūrisma projektu, izvadājot pa kultūrvēsturiskajām takām. Vasarās te esot darbs ap 50 mazo uzņēmēju - iespējas nopelnīt gidiem, mājamatniekiem, vīna ražotājiem. Pat lietainas darbdienas vidū stāvlaukumā bija autobusiņi, kas atveda ārzemju tūristus. Vietējie spriež, ka rudenī uz lapu laiku būs vēl vairāk viesu, kuri tagad vēl bauda jūru. A. Šteins jūtami ir plašāka vēriena cilvēks nekā pēctecis. Viņaprāt, «visā pasaulē tūrismu kā uzņēmējdarbības plakni nodrošina pašvaldības - tā ir bāze, uz kuras darboties uzņēmējiem».
Ingus Belte tikko atgriezies no Zviedrijas un par norisēm pašvaldībā nav daudz informēts. To gan pamanījis, ka papīrfabrikas ciemats kļuvis skaistāks un sakoptāks. Pārsteidzis arī tas, cik brīvdienās te ir daudz tūristu. Rudenī Ingus atkal aizbrauks, jo «te ir nulle darbavietu, papīrfabrikā varbūt vēl ir, bet tur neko nemaksā». Viņš plāno doties uz Beļģiju un strādāt apzaļumošanā. Ja Latvijā varētu atrast darbu ar pieņemamu atalgojumu, nekur nebrauktu. Pagasta centrā jeb augšā uzrunātie cilvēki varas maiņu īpaši nav jutuši. Viņi atzīst - A. Šteins vairāk par leju rūpējies un augšā mītošajiem ar viņu bijusi mazāka saskare. Taču tā jau tas vienmēr bijis, ka «lejieši sevi uzskatījuši par pilsētniekiem, bet pagastu - par lauciniekiem,» stāstīja kāds padzīvojis pāris.
Negrib pie Siguldas
Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskā centra tūrisma takas projekts, kas ieguvis arī Latvijas arhitektu gada balvu, tikai vizuāli izskatoties grandiozs, bet naudas ziņā nav nemaz tik dārgs. Tā kopējās izmaksas esot mazākas nekā Saktas puķu tirdziņam - ap 700 000 latu, no tiem pašvaldība maksājusi 300 000 latu, stāstīja A. Šteins. Liela daļa projektu ir sākta 2007. un 2008. gadā vēl pirms novada izveidošanas. Bijušais mērs nepiekrīt, ka pagasta teritorijā nekas nav noticis - Augšlīgatnē, kur uzbūvēta arī sporta zāle, pašvaldība ieguldījusi 1,13 miljonu latu, bet pilsētā tikai 910 000. Tā bijusi tikai priekšvēlēšanu retorika, lai konkurenti iegūtu vēlētāju atbalstu. G. Pīpkalēja nosauktie skaitļi rāda citu ainu - pilsētā, kur ir rekonstruēta arī kapliča, izveidots zaļais tirgus, renovēta Gaujas iela, ieguldīti 2,6 miljoni latu. Atšķirību, iespējams, rada tas, ka šajā summā ir iekļauts arī ūdenssaimniecības projekta finansējums, bet pagasts savu ūdenssaimniecību sakārtojis jau pirms novada izveidošanas.
Latvijas brīvvalsts laikā Līgatne bija Rīgas apriņķī un saistīta ar Siguldu, atgādina Dz. Ābiķis, kuram Līgatnes iekļaušanās Siguldas novadā šķistu loģiska. Līgatnes pilsētas dome jau savulaik nolēma iet pie Siguldas, atgādina G. Pīpkalējs. Viņš toreiz vadīja pagastu, kura deputāti bija pret iekļaušanos Siguldas novadā. «Ja Līgatne būtu pie Siguldas, varbūt mums arī vidusskolas vairs nebūtu,» spriež G. Pīpkalējs, kurš redzot, kā no rītiem caur Līgatni uz Mori, kas ir Siguldas novadā, no tā pēc bērniem brauc skolēnu autobuss. «Tā ir konkurence starp pašvaldībām un izglītības iestādēm,» saka G. Pīpkalējs, kurš negrib pieļaut, ka kādreiz tā aizved projām arī viņa vadītās pašvaldības skolēnus, kuri, visticamāk, vairs neatgrieztos. Tāpēc Līgatnes apvienošanos ar kādu citu novadu viņš nevēlas pieļaut.