«Veselība man drusku pieklibo, tomēr abi kopā ar Tomu apmēram no simt divdesmit fotogrāfijām atlasījām tās piecdesmit, kas varētu patikt rīdziniekiem.» Izstādē skatāmi Antana Sutkus darinātie cilvēku portreti, kas tapuši laikā no 1958.gada līdz pagājušā gadsimta beigām. Iemūžināti tikuši gan vienkārši uz ielas sastapti, gan speciāli uzrunāti un meklēti cilvēki. «Savā ziņā tā ir manas zemes vēsture,» filosofiski secina A.Sutkus.
Padomju gados, kad Lietuvā, tāpat kā citur Padomju Savienībā, nācās veidot arī propagandas foto, A.Sutkus pievērsās dabas iemūžināšanai, īpaši populāri kļuva fotoattēli, kurā viņš fotografēja savu zemi no putna lidojuma. Izmantojot sakarus Maskavā un Ungārijā, tolaik tapuši arī vairāki fotoalbumi, kurus nu Antans Sutkus piemin ar lepnumu - tik kvalitatīvi tie bijuši. To skaitā arī četri albumi par Lietuvas upi Neringu.
Taču nu jau vairākus gadus meistars fotoaparātu tikpat kā vairs nav ņēmis rokās - šai nodarbei katastrofāli pietrūcis laika. Tagad viņš galvenokārt pievērsies sava arhīva sakārtošanai - tajā ir vairāk nekā simt tūkstoši fotogrāfiju. Šis darbs jāpadara, kamēr pietiek spēka, teic leģendārais fotogrāfs. Turklāt gandrīz piecus gadus A.Sutkus veltījis jaunā fotoalbuma veidošanai: trīs gadus rakstīts un pārrakstīts teksts, divus gadus viņš meklējis sponsorus. «Cik zinu, šis albums būs apskatāms arī Rīgā,» teic mākslinieks, piebilstot - tas ir nestandarta izdevums, ko drīzāk vajadzētu uztvert kā viņa memuārus, dzīvesstāstu vai autobiogrāfiju; kā nu kuram patīk labāk. «Esmu tur apkopojis savas labākās fotogrāfijas. Vai, pareizāk sakot, vecas fotogrāfijas jaunā albumā,» viņš pasmejas.
Kad mākslinieks nekārto fotoarhīvu, viņš braukā pa dažādām konferencēm un semināriem. Nesen pabūts Londonā, kur kādā muzejā izstādīts vēl padomju gados viņa fotografētais pioniera portrets. Tas izpelnījies ievērību arī Sanktpēterburgā notikušajā preses konferencē, kur kāds žurnālists fotogrāfam uzdevis jautājumu, kādēļ pionieris izskatās tik bēdīgs, it kā atrastos koncentrācijas nometnē. «Es atbildēju, ka nevis koncentrācijas, bet gan sociālisma nometnē, un ieteicu pievērst uzmanību tam, ka abus izteicienus vieno vārds «nometne».» Žurnālists vairāk jautājumu neesot uzdevis, bet pārējie aplaudējuši un smējušies. Līdzīga situācija saistībā ar šo fotogrāfiju meistaram gadījusies pirms gadiem trīsdesmit, kad pārāk brīvās izrunāšanās dēļ kāds padomju iestāžu darbinieks viņu nodēvējis par «foto Solžeņicinu». «Nekādas represijas gan nesekoja, bet varēja gadīties visādi.»
Vai varētu būt, ka Antans Sutkus tomēr vēl ņems rokā fotokameru un pievērsīsies cilvēku portretēšanai? «Viss atkarīgs no spēka un veselības! Bet, ja nopietni - nekad nesaki nekad. Ļoti iespējams, ka tad, ja ieraudzīšu patiešām iemūžināšanas vērtu cilvēku, atkal ķeršos pie fotografēšanas!» sola sirmais fotomeistars.