Lai būvuzņēmēji no Latvijas sekmīgi iekļautos vietējā tirgū, esot jāiztur liela konkurence, jāmērojas spēkiem ne tikai ar vietējām būvfirmām, bet arī ar poļu un lietuviešu būvfirmām. LIAA informācija liecina, ka Norvēģijas tirgu mēģina iekarot deviņi Latvijas uzņēmumi - KSIL Baltic, RE&RE, SIA TIVO, SIA SAKRET Plus, Andeko, SIA Dores fabrika, SIA Armets-A, STAĻI Ltd un SIA Rietumu logi.
Jāņem gan vērā, ka Norvēģijā ir stingra likumdošana un prasības. Lai veiktu, piemēram, elektriķa darbus objektā, strādniekam jābūt šīs valsts izsniegtam sertifikātam, kurš apliecina nepieciešamās prasmes. Savukārt, lai iegūtu sertifikātu, protams, jāzina norvēģu valoda.
Tāpat, lai nerastos sociālais dempings, latviešu strādniekiem Norvēģijā nedrīkst maksāt mazāku algu par šīs valsts minimālo algu. Norvēģijā minimālā alga celtniecībā visparastākajam palīgstrādniekam ir apmēram 160 kronu stundā (kas ir 14 latu stundā bruto). Lai cilvēks kaut vienu dienu nostrādātu celtniecības objektā, viņam jāpiereģistrējas kā nodokļu maksātājam. G. Ginters norāda, ka ir bijuši gadījumi, kad latviešu firmas mēģinājušas likumus apiet, bet uzraugošās instances esot vērīgas. Ja ir pārkāpums, tad seko sods.
Norvēģi labprāt uzticot būvniecības darbus viesstrādniekiem, jo tie kārtīgi strādā un termiņus «neievelk». Starp latviešiem un norvēģiem esot arī mentalitātes līdzība - pakalpojuma sniedzējs godīgi apraksta, kā veidojas darba izmaksas, kas ir viens no latviešu veiksmes elementiem, domā G. Ginters. «Pēdējās tendences rāda, ka mājokļu pieprasījums un piedāvājums Norvēģijā drīz būs sasniedzis līdzsvaru. Pēc gada vai trijiem norvēģi varētu sasniegt pieprasījuma kritumu. Labie laiki varētu sākt «piebremzēties»,» spriež G. Ginters.