Horvāti kļūdas nepiedeva
Pusfinālā Latvijas komanda pret Horvātiju ceturto maču pēc kārtas slikti sāka (7:15 - 5.minūtē), tad sataustīja savu spēli (46:46 - 22.minūtē), bet tūlīt arī pazaudēja cerības vismaz saglabāt intrigu līdz pēdējām minūtēm (49:61 - 25.minūtē). Straujie sižeta pavērsieni krietni ietekmēja kopējo iespaidu par spēli, liekot uz Latvijas varējumu raudzīties kritiskāk, nekā šoreiz tas bija pelnīts. Arī galvenais treneris Ķēstutis Kemzūra raudzīja saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi: «Rezultāts, protams, neapmierina, bet spēle nebija slikta.»
Pats Kemzūra pēcspēles emociju karstumā akcentēja divus būtiskus neveiksmes iemeslus. «Atkal ļāvām horvātiem gūt daudz vieglo punktu pēc mūsu kļūdām un paši slikti metām sodus. Ja izslēdzam šīs nianses, rezultāts izskatās pavisam savādāks.»
Protams, tā pastarīti var aizrunāt līdz pat čempiona titulam, bet laukumā nekas nemainīsies, ja nākamajās spēlēs konsekventi tiks krists tajās pašās bedrēs. Taču trenera vārdi bija vērsti nevis uz mierinājuma, bet gan spēles kvalitātes uzlabošanas iespēju meklēšanu. Un tādas saskatīt nudien nebija grūti. Jo vairāk tāpēc, ka ne visi pretinieki būs spējīgi uz tik kvalitatīvu pretdarbību kā Horvātijas izlase.
Vācu rakstura spēks
Turnīra bronzas mača pirmajās minūtēs jau šķita, ka iepriekš pamanītās pozitīvās iezīmes Latvijas komandas spēlē beidzot sāk gūt virsroku pār problēmām. Grozā iekrita pirmie pieci tālmetieni, saspēles ātrums un precizitāte atgādināja valstsvienības labākos paraugus, savukārt aizsardzība piespieda vāciešus mest no neērtām pozīcijām (7.minūtē - 23:10). Pirmās maiņas gan mazliet atslābināja ofensīvu, bet sekoja Kaspara Kambalas solokoncerts ar partneru atbalstu (34:22 - 14.minūtē).
Taču Vācijas komanda nevienā sporta veidā nav salaužama jau mača pirmajā pusē, un basketbola izlase nav izņēmums. Vācu aizsardzība soda laukumā kļuva aizvien dzelžaināka, bumbas izspēle uzbrukumā - ātrāka un metieni - precīzāki.
Diemžēl Latvijas valstsvienība šādam pavērsienam nebija gatava. Protams, mūsējo varēšanu ierobežoja kadru trūkums garajā galā. Andris Biedriņš pirmajā puslaikā pagrieza jau iepriekš cietušo potīti un pēc pārtraukuma laukumā neizgāja, Kaspars Bērziņš ar piepampušu ceļgalu sēdēja malā, bet Kaspara Kambalas gājieni tika atšifrēti un nobremzēti (no spēles 4/12). Tādā situācijā palika cerība uz ārējās līnijas aktivitātēm, taču trīspunktniekos pēc 7/11 pirmajā puslaikā sekoja 3/9 otrajā, turklāt aizsardzībā tika parakstīts bezierunu kapitulācijas akts, ļaujot vāciešiem otrajā puslaikā iemest 50 punktus.
Vai pie vainas bija taktika, psiholoģija vai slikta fiziskā kondīcija - šo jautājumu skaidrošanai komandai palikusi tikai nedēļa.