«Esam tādā kā ieskrējienā - vēl vajag uzlidot,» Babkina novērtēja izlases līdz šim Eiropas čempionātā sasniegto. Šo frāzi var attiecināt arī uz pašu spēlētāju. Laikapstākļi lidojumam ir pateicīgi, un Elīna karjeras laikā jau pierādījusi, ka sev dotās iespējas prot izmantot.
Labākā piespēlētāja un sestā rezultatīvākā spēlētāja šāgada Eiropas sieviešu basketbola čempionātā - tie ir rādītāji, ar kuriem ir pamats lepoties. Tiesa, līdere arī pēc pieļautajām kļūdām, taču spēlētāja apzinās savus trūkumus un nav šaubu, ka darīs visu, lai tos novērstu.
Sāka pie puišiem
Elīna Babkina basketbola zālē bija sastopama jau ļoti agrā vecumā, jo viņas mamma strādāja VEF kafejnīcā. «Tur blakus bija zāle, kurā trenējās puiši. Tā nu pēc skoliņas vai pat bērnudārza laukuma galā kavēju sev laiku, mētājot bumbu. Šķiet, otrajā klasītē turpat sāku ar puišiem trenēties. Uzaugu VEF Sporta skolā.» Pirmos soļus basketbolā palīdzēja spert Anita Jandāle, bet pēc aptuveni pusgada Babkinu aizsūtīja uz Rīdzenes sporta skolas meiteņu grupu pie Lilitas Bergvaldes. «Man basketbols patika. Likās interesanti, jo var tik daudz valstu apbraukāt. Jau pašā sākumā aizbraucām uz Igauniju, uz pirmo turnīru. Tad man jau likās - vāāu!»
Kļūšanu par saspēles vadītāju ietekmējuši gēni. «Lilita kā parasti visiem bērniņiem prasīja, cik gari ir vecāki. Kad pateicu, viņa pat sašļuka - «Vai, cik īsi!» Tajā brīdī kļuvu par saspēles vadītāju.» Jaunās spēlētājas ātrums un tendence uzbrukt grozam nepaslīdēja garām basketbola speciālistiem, un Babkina jau agri tika piesaistīta jaunatnes izlasēm, kur bieži vien cīnījās kopā ar vecākām meitenēm. Elīna 16 gadu vecumā spēlēja ievērojamu lomu Aināra Čukstes vadītajā Latvijas U-20 izlasē, kas 2005. gadā Čehijā izcīnīja Eiropas čempionāta bronzu - pirmo sporta spēļu medaļu atjaunotās Latvijas vēsturē.
Izkļuva no aizmirstības
Diemžēl nākamie gadi Elīnai pagāja traumu un veselības problēmu zīmē. Jauno talantu bija noskatījis Krievijas superklubs UGMK, taču trauma sadarbībai pārvilka treknu krustu. TTT Rīga sastāvā Babkina 2007. gadā kļuva par Latvijas čempioni, turklāt tika atzīta par izslēgšanas spēļu vērtīgāko spēlētāju un vasarā debitēja valstsvienībā, taču nākamā sezona atkal neizdevās. Treneri pārmeta spēlētājai spēļu dalīšanu svarīgās un mazāk svarīgākās, bet spēlētāja norādīja uz veselības problēmām. «Tajā periodā bija ļoti grūti, es biju tādās bedrēs iekritusi,» sarunas laikā tā bija vienīgā reize, kad spēlētājas sejā apdzisa smaids. «Var teikt, ka biju divus gadus ārā no basketbola. Visi par mani bija jau aizmirsuši. Teica, ka man sakāpis galvā. Tās visas ir muļķības. Lai arī citi jau atmeta ar roku un teica, ka Elīna Babkina vairs nekad nebūs spēlētāja, nepārstāju sev ticēt. Aizbraucu uz Franciju. Tur gan arī daudz nespēlēju, taču guvu atšķirīgu pieredzi, tiku ārā no Latvijas. Viss notiek tā, kā tam jānotiek, tāpēc arī esmu šeit.»
Pēc sezonas Francijā Elīna Polijas pilsētā Gdiņā bija U-20 izlases līdere, palīdzot komandai atkārtot 2005. gada panākumu, izcīnot bronzas godalgas. Turnīra rezultatīvākās spēlētājas un simboliskās izlases dalībnieces gods bija gana spēcīgs arguments, lai spēlētāju savā paspārnē ņemtu vietējais klubs Lotos. «Viņi tajā laikā vāca jaunu komandu, jo bija problēmas ar finansēm. Pamazām, pamazām tiku atpakaļ augstākajā līmenī. Polijā pieaugu kā spēlētāja.»
Lotos sezonas gaitā pievienojās Latvijas valstsvienības galvenais treneris Georgs Dikeulaks, kura vadībā gan neizdevās aizsniegties līdz Polijas čempionāta godalgām, taču tika izcīnīts Polijas kauss. Dikeulaka un Babkinas veiksmīgā sadarbība, kas aizsākās pērn Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, turpināsies arī nākamgad, jo abus noskatījis viens no Eiropas ambiciozākajiem klubiem Stambulas Fenerbahce.
Nākotnes perspektīvas
«Ar Lotos spēlējām arī Eirolīgā, kur bija izaicinājums pierādīt, ko spēju. Darīju, ko varēju, un laikam jau arī labi sanāca,» uz notikumu tālāko attīstību atskatījās Babkina. Tieši Eirolīgā Elīna nopelnīja līgumu ar Fenerbahce. «Pirmā interese no Stambulas parādījās pēc Lotos spēles pret šo komandu. Tā man bija veiksmīga [Elīna guva 21 punktu]. Kad kļuva skaidrs, ka komandu atstās čehiete Horakova, sanāca, ka biju pirmā pretendente, un viņi man piedāvāja līgumu. Pēc tam viņi vēl piedāvāja Džordžam [Dikeulakam] un Zanītei [Tamanei], un man vispār bija spārni gaisā.»
Elīnu nebiedē pārcelšanās uz lielpilsētu Stambulu. Basketboliste atzīst, ka vienā vietā tāpat ilgi nevar nosēdēt. Uztraukums, protams, ir: «Tādā līmenī nekad neesmu spēlējusi. Tur vairs nav jādomā par savu statistiku. Galvenais ir komandas rezultāts. Jācer, ka tā man nebūs problēma, lai gan man jau patīk uzbrukt…» Par vietu sastāvā būs jākonkurē ar turcieti Birselu Vardali. «Viņa ir ļoti pieredzējusi, un man ļoti patīk viņas spēles stils. Būs no kā pamācīties, un arī forši, ka treniņos varēsim «kapāt» viena pret otru.»
Veiksmīgi aizvadītā sezona pavēra vēl kādu vilinošu perspektīvu, jo parādījās nopietna interese no Atlantijas okeāna otra krasta. Jau pēc sezonas Babkinu savā treniņnometnē vēlējās redzēt Sietlas Storm, bet vēlāk jauno spēlētāju izvēlē Elīnu piesaistīja Losandželosas Sparks, liekot izdarīt smagu izvēli starp spēlēšanu Sieviešu Nacionālajā basketbola asociācijā (WNBA) un Latvijas izlasē. «Tas bija grūts lēmums. Pirmajā brīdī bija liela sajūsma. Biju pārliecināta, ka braukšu. Protams, drausmīgi gribējās pamēģināt. Taču tad es, tā teikt, nosēdos, sāku apdomāt. Iespēja spēlēt izlasē un cīnīties par došanos uz olimpiskajām spēlēm… Ne katram tāda dota.»
Babkina šajās dienās Eiropas čempionātā cīnās valstsvienības rindās, taču WNBA vilciens nekur vēl nav aizgājis. «Apsolīju, ka braukšu nākamgad. To ļoti vēlos, taču vēl jau viss kas var notikt,» Elīna atstāj iespēju intrigai. Galu galā, ja Eiropas čempionātā izdosies izcīnīt vismaz piekto vietu, nākamgad būs jāturpina cīņa par ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm. Tomēr nemēģināsim apsteigt notikumus, jo izšķirošās cīņas Lodzā vēl priekšā.
Nepatīk spēļu gaidīšana
Saruna notika dienu pirms Eiropas čempionāta kvalifikācijas kārtas pēdējās spēles ar Melnkalni. Lai arī vieta ceturtdaļfinālā jau nodrošināta iepriekš, tas nemazina spriedzi pirms spēlēm. «Gandrīz labāk būtu, ja jāspēlē uzreiz. Sanāk nervozēt, uztraukties.» Garāks pārtraukums pirms ceturtdaļfināla gan nāks par labu, jo pēc tam var būt jāspēlē trīs dienas pēc kārtas, turklāt visas cīņas būs izšķirošas. «Būs gaidīšana. Nervi uzvilkti, taču ar to jāsadzīvo,» saka Babkina.
Komandas sniegums viņu iepriecina, jo jau laikus nodrošināta vieta labāko astoņniekā. «Jāmēģina pacīnīties par vēl augstākām vietām. Pirms braukšanas konkrētus mērķus nestādījām, bet atbraucām cīnīties par uzvarām. Uzskatu, ka mums ir ļoti laba komanda, kuras kodolu veido pieredzējušas spēlētājas Gunta Baško, Ieva Kubliņa, Liene Jansone, Zane Tamane. Visas ir Eiropā atzītas. Tas ir fantastiski, jo ne katrai komandai ir tādas līderes kā mums.»
Ievērojami pieaugusi arī Babkinas loma, jo bez viņas izlasi šobrīd jau ir grūti iedomāties. «Nebija grūti pielāgoties, jo tam bija pietiekami daudz laika,» atzīst saspēles vadītāja. «Īsti neizjūtu arī to, ka pretinieki īpaši gatavotos manis nosegšanai. Mūsu kombinācijas nav pakārtotas tikai vienai vai otrai spēlētājai. Ir dažādi uzbrukuma noslēguma varianti, un bumbiņa aiziet pie visiem. Poļu treneris teica, ka mani izdevies neitralizēt? Ko lai saka? Polija zaudēja.»