Latvijas politiskajās aprindās jau vairākus gadus ir tāda palama «revolucionārā sirdsapziņa». Tā parasti tiek lietota, lai pasmīnētu par pretinieku paštaisnumu un neapdomību. Ja runa ir par partiju savstarpējiem ķīviņiem, tad tā, kā saka, ir pašu partiju rūpe. Diemžēl minētā attieksme pret konkurentiem novērojama arī jautājumos, kas skar plašāku sabiedrību.
Daudzi, šķiet, ievērojuši, ka priekšvēlēšanu retorikā pretendenti publikai mēģina pārdot solījumu, ka pēc varas maiņas konkrētajā pašvaldībā sāksies jauna skaista dzīve, novelkot treknu strīpu starp nākotni un pagātni. Tikai neviens nesaka, kā tas praktiski notiks.
Ikvienā lielākā pašvaldībā varas maiņas gadījumā jaunie saimnieki mantojumā saņem jau iesāktus būvprojektus, programmas utt. Pieņemsim, ka jaunajiem saimniekiem rodas aizdomas par sadārdzinājumiem (priekšvēlēšanu debatēs par to tiek regulāri doti mājieni). Labi. Bet kā konkrēti notiks šāda nereti patiešām vajadzīga revīzija - noslēgto līgumu izvērtēšana, pārskatīšana? Vai tiks izveidota kāda ekspertu komisija? Vai ir skaidrība par juridisko mehānismu, lai izvairītos no nebeidzamām tiesvedībām par t. s. tiesiskās paļāvības neievērošanu? Ja netiek piedāvāts mehānisms, jāsecina, ka patiesībā nekas nemainīsies - varas maiņas gadījumā tiks plātītas rokas par to, ka kārtējā «zelta» būve aizsākta «ne jau mūsu laikā» utt.
Līdzīgi ar solījumiem «mazināt birokrātiju», ieviest «jaunu pārvaldības stilu». Skan labi, bet runa ir par konkrētiem cilvēkiem, darba līgumiem, pilnvaru sadalījumu starp struktūrām, neformālām attiecībām ar «veco» varu. Pat ja jaunajiem līderiem ir taisnība un «aparāts» ir būtiski jāmaina, to nevar izdarīt, piemēram, mēnesi pēc varas maiņas pasakot, ka trešdaļa vienkārši ir brīva, jo sākušies ir jauni laiki. Izskatās populistiski, ja politiķis zvēr mesties cīņā ar daudzgalvainu pūķi plikām rokām.