Pavasarīga laika sākums daudziem auto vadītājiem un gājējiem vismaz Rīgā nozīmē stihisku nelaimi - velosipēdistus. Varētu teikt, ka šāds raksturojums ir pārspīlēts un tēma pārāk triviāla komentāram, tomēr liekas, ka apburošais attiecību trijstūris «auto vadītāji - velosipēdisti - gājēji» ir interesanta sociālantropoloģiska tēma. Par kuru, cik noprotams pēc izteikumiem vakar, amatpersonas bezspēcībā noplāta rokas.
Jāpiezīmē gan, ka vēl interesantāka tā ir ziemā, kad, piemēram, par spīti aukstumam krāšņi uzplaukst «ne mana cūka, ne mana druva» princips. Proti, ja starp divu ēku ietvju posmiem ir kaut metru divus plata nevienam formāli it kā nepiederoša josla, tā visbiežāk netiek tīrīta. Vai analītiski dziļais citu satiksmes dalībnieku viedoklis par lietu dabisko kārtību - «ziemā normāli cilvēki ar riteni nebrauc». Tomēr, lai nu paliek ziema, - t. s. riteņbraukšanas sezona viskrāšņāk ilustrē mūsdienu cilvēka domāšanas iezīmes. Apzinoties risku, ka gan jau autors arī rīkojas līdzīgi, dažas minēšu.
Problēmas novērtēt situāciju perspektīvā, kas garāka par dažām minūtēm. Vismaz Rīgas centra ietvaros ir pilnīgi bezjēdzīgi kaut kur nesties - objektīvu iemeslu dēļ, jo krustojumu tīklojums ir tik blīvs, ka tūlīt pēc lepnās ieskriešanās būs strauji jābremzē.
Mūsdienu socioloģijā bieži apspriestā viena cilvēka dažādo identitāšu tēma. Kad tu esi kājāmgājējs, tu pašsaprotami laiku pa laikam apstājies pie kāda skatloga vai vienkārši maini pārvietošanās trajektoriju. Savukārt, kad tu kļūsti par riteņbraucēju, iepriekš aprakstītā uzvedība liekas kaitinoša, stulba - labākajā gadījumā kauc bremzes un notiek savstarpēja niknu repliku apmaiņa. Pēkšņi tu vairs nesaproti citus, kuri rīkojas tieši tāpat kā tu pats ik gadu vismaz sešu mēnešu periodā.
Stingra pārliecība, ka ir tādas lietas, kas tev šajā pasaulē vienkārši pienākas. Tāpēc, ka pienākas. Piemēram, ja kāds personāžs ir novietojis savu auto uz velojoslas, tad pašsaprotami ir šķērsli apbraukt, neatskatoties iebraucot automašīnu joslā. Tu taču neesi vainīgs! Cita ģeniāla ideja ir mūzikas klausīšanās austiņās. Es braucu, nevienu netraucēju, kāda nozīme, ka neko nedzirdu!
Intriģējošs priekšstats par sava ķermeņa izmēriem un telpu vispār (iespējams, sekas ģeometrijas vājai apgūšanai skolas gados). Proti, viens no argumentiem, kāpēc nacionālais riteņbraucējs uzskata, ka var braukt vieglā vai vidējā dzērumā, skan apmēram tā: ja nokritīšu, vienkārši sasitīšos. Pačukstēšu noslēpumu: krītošs ķermenis var piezemēties arī priekšā kādam autiņam, un, pat ja tā (ķermeņa) īpašnieks ir veģetārietis, izmēri ir pietiekami ļoti smagām sekām.