Tomēr, par spīti iesīkstējušajiem aizspriedumiem un oficiālā atbalsta trūkumam, vīriešu aizbildņu un adoptētāju rindas Lielbritānijā un ASV pamazām sākušas augt. Un labi, ka tā, uzskata organizācija _Fostering Network (FN_). Tieši vīrietis var kļūt par pozitīvu pārmaiņu avotu ērcīga, mātes vardarbību piedzīvojuša zēna dzīvē.
Sistēma atgrūž
FN vadītājs Roberts Tapsfīlds niknā blogā stāsta, ka sociālo dienestu darbinieki vīriešus gandrīz automātiski ieskaita «otrās šķiras» aizbildņu kategorijā. Pat tad, ja aizbildņi ir precēts pāris, sociālais darbinieks komunicē gandrīz tikai un vienīgi ar sievieti. R.Tapsfīlds atstāsta kāda pieredzējuša aizbildņa sajūtas: «Džo un viņa dzīvesbiedre sāka ņemt bērnus aizbildniecībā pirms astoņiem gadiem un visus šos gadus sociālā darbiniece konsekventi zvanīja tikai sievai. Džo radās sajūta, ka viņš ir zemākas kārtas aizbildnis, kaut arī bērnus viņi aprūpēja kopā.» FN saņem daudz līdzīgu sūdzību no aizbildņiem - vīrieši tiek ignorēti, pieņemot lēmumus, kas skar aprūpējamā bērna dzīvi, viņi nesaņem oficiālu atbalstu un padomu.
«Ja jau precētie vīriešu kārtas audžuvecāki jūtas kā otrās šķiras aprūpētāji, tad iedomājieties, cik grūti ir pārliecināt neprecētus vīriešus apsvērt aizbildniecību vai adopciju,» raksta R.Tapsfīlds. Adopcijas aģentūras NCH pētījums rāda, ka vīrieši baidās pieteikties aizbildniecībai, jo domā, ka tiks uzskatīti par pedofiliem vai vismaz par sliktākiem bērnu aprūpētājiem nekā sievietes. Sabiedriskās domas aptaujas apstiprina viņu bažas - Action for Children pērn veiktais pētījums parādīja, ka 40% cilvēku Lielbritānijā uzskata, ka neprecētiem vīriešiem nedrīkst ļaut adoptēt bērnus. Joprojām dzīvs ir priekšstats, ka bērnu aprūpe ir sieviešu darbs un vientuļš vīrietis bērnam var drīzāk nodarīt pāri nekā pozitīvi ietekmēt.
Arī oficiālās bērnu aprūpes sistēmas centrā ir sieviete. Gan Lielbritānijā, gan ASV neprecēti vīrieši ir potenciālo aizbildņu un audžuvecāku saraksta lejasgalā. ASV nevalstiskās organizācijas Adoption Institute direktors Ādams Pertmans USA Today atzīst, ka vīrieši «vienmēr ir rindā pēdējie». Vīrieši sūdzas, ka nevar piedalīties valsts finansētos mācību semināros, jo tie notiek darbadienas vidū, tātad ir orientēti uz nestrādājošām mātēm. Un pat tad, ja izdodas izbrīvēt laiku semināram, izrādās, ka mācību saturā nav ņemts vērā, ka aizbildnis varētu būt vīrietis. Nevalstiskās organizācijas Fosterline palīdzības dienesta vadītājs Malkolms Filipss The Times stāsta, ka, atgrūžot vīriešus un nenodrošinot viņiem nepieciešamās mācības un atbalstu, bērnu aprūpes sistēma Lielbritānijā rada mākslīgu deficītu. «Mums jau tagad pietrūkst 10 000 aizbildņu,» norāda M.Filipss.
Billijs vēro zvaigznes
Tomēr pārmaiņas ir sākušās - Lielbritānijā šodien jau aptuveni 1% aizbildņu ir neprecēti vīrieši, no kuriem daži vēlāk bērnus adoptē. Līdzīga proporcija ir arī ASV, un A.Petermans uzskata to par «vēsturisku pagriezienu». Sākusi mainīties arī valsts ierēdņu attieksme. «Bērnu aprūpe kļuvusi daudz atvērtāka neprecētiem vīriešiem,» raksta USA Today. «Esam sākuši pieņemt to, ka neprecēti vīrieši var tikt ar to galā tikpat labi kā jebkurš cits.»
Eksperti uzsver - ja vīrietim izdodas pārvarēt paša bailes un sociālo dienestu aizspriedumus, tad rezultāti visbiežāk ir pozitīvi. «Neprecēti vīrieši var ieviest milzīgas pozitīvas pārmaiņas bērna dzīvē, īpaši pusaugu zēnu dzīvē,» atzīmē M.Filipss. R.Tapsfīlds norāda, ka īpaši pozitīvi rezultāti ir gadījumos, kad zēns ir cietis no emocionālas vai fiziskas vardarbības un varmāka bijusi māte. Tādam bērnam ir vieglāk sajust emocionālu saikni ar vīrieti.
«Ja es būtu palicis dzīvot ar mammu, tad tagad sēdētu mazgadīgo noziedznieku kolonijā,» The Times stāsta 17 gadu vecais Billijs Pītijs. Billijs tika izņemts no ģimenes sešu gadu vecumā un vairākus gadus tika kā pingponga bumbiņa mētāts no vienas aizbildņu ģimenes uz citu. Deviņu gadu vecumā viņu nodeva Grema Pītija aprūpē un pirmo reizi šķita, ka viņš ir nonācis vietā, kuras varētu dēvēt par mājām. «Mēs braucām ar divriteņiem, gājām uz kafejnīcu vakariņās, pat kopā vērojām zvaigznes - neko tādu es agrāk nebiju darījis,» stāsta Billijs. 11 gadu vecumā Billijs nolēma sākt lietot Grema uzvārdu, un nākamais loģiskais solis bija adopcija. «Tagad mums ir tipiskas tēva un pusaudža attiecības, Billijs grib darīt savas lietas. Bet man gribētos domāt, ka esmu viņa dzīvi mainījis uz labu - katrā ziņā cilvēki, kas viņu pazinuši agrāk, stāsta, ka pārmaiņas ir milzīgas,» saka Grems.
59 gadus vecais Grems pieder niecīgajai aizbildņu un adoptētāju minoritātei - neprecētajiem vīriešiem. M.Filipss domā, ka niecīga minoritāte vīrieši būs arī turpmāk. «Niecīga, bet ļoti vērtīga,» viņš piebilst.