Latvijā šonedēļ atzīmēs valstiskuma atjaunošanas de facto 25. gadadienu. Pieļauju, ka daļai sabiedrības (un ne tikai Latvijā, protams) nav īsti skaidrs, kam vispār nepieciešama «šī kavēšanās atmiņās», jo tā neko «nedodot» šodienas un nākotnes uzdevumu risināšanā. Par tik utilitāru attieksmi var viebties, tomēr vienlaikus tā stimulē pārdomāt, kāda ir kolektīvās atmiņas veidošanas politika konkrētajā valstī. Jo, ja daļa sabiedrības pret to izturas vienaldzīgi, tad tas nozīmē, ka vaina ir arī vēstures politikā formulētajos akcentos.
Tālākais attieksies ne tikai uz Latviju, jo šī tēma ir aktuāla arī citām valstīm. Viens no plaši lietotiem akcentiem ir tas, ko profesionālajā žargonā sauc par viktimizāciju. Runājot latviešu valodā, tas nozīmē, ka vēsture tiek izmantota, lai veicinātu konkrētajā sabiedrībā vai nācijā priekšstatu par sevi kā upuri. Atklāti sakot, ļoti efektīva metode, jo tā ļauj atrast nācijai vai tai piederošiem indivīdiem attaisnojumus savai apšaubāmai rīcībai. Latvijas gadījumā klasisks piemērs ir «nācijas zieda» iznīcināšana vai aizdzīšana trimdā, kam sekas, cik saprotams, mēs jūtam joprojām. Respektīvi, nevis personīgi sastrādātās cūcības un cūcībiņas vainojamas, bet mūsu «tautas traģiskais liktenis». Ne mirkli neapšaubot okupācijas nozīmi, man tomēr neliekas atbildīgi slēpties aiz šī fakta. Kaut vai tāpēc, ka arī okupācijas gados netrūka cilvēku, kuri nemēģināja meklēt attaisnojumus frāzē «tādi laiki, ziniet...». Lai kā būtu, viktimizācija acīmredzot daudzus neuzrunā.
Un līdzīgi neuzrunā, šķiet, arī cits akcents, ko varētu aprakstīt kā sevis heroizāciju, klapēšanu pašiem sev pa plecu. Tas var izpausties, piemēram, kā nopelnu piedēvēšana ekskluzīvi savai grupai («mēs izcīnījām!»), ignorējot apstākļu sakritības lomu (tas attiecas gan uz 1918. gadu, gan neatkarības atgūšanas posmu).
Manuprāt, interese par vēsturi būtu lielāka, ja tās materiāls tiktu vairāk izmantots kā instruments kļūdu analīzei, nevis žanrā «pēc kaujas visi gudri», t. i., primāri meklējot vainīgos, bet mēģinot saprast, kādēļ kļūdas pieļautas un kā attiecīgi tās varētu neatkārtot. Piemēram, man liktos būtiskāk nevis strīdēties, kurš personāliju līmenī Latvijas tā laika politiskajā elitē vainojams ārpolitiskā tuvredzībā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, bet kas bija iemesli situācijas kļūdainai izpratnei. Arī 1991. gada un tālāko gadu kontekstā - jā, ir nepieciešams atgādināt par labo un veiksmīgo, tomēr pieminēt un analizēt arī kļūdas. Ja tas nenotiek, tad nav jābrīnās par garlaikotu attieksmi pret dažādām svinībām un itin bieži dzirdamo «vai par to mēs cīnījāmies?».