Cittautiešus pārstāvošie politiķi un mediji bieži pārmet latviešiem, ka mēs tagadnes vērtējumos pārāk piesaucam pagātni, atsaucamies uz pusgadsimtu un vairāk seniem notikumiem. Bet varbūt ir tieši otrādi, un Latvijā dzīvojošiem citu nacionalitāšu cilvēkiem būtu noderīgi vispusīgāk veidot savu kolektīvo atmiņu? Turklāt tad varbūt tiktu uztaustītas kopīgas, līdzīgi izjūtamas tēmas?
Piemēram, ir nācies dzirdēt, ka latvieši ir teju vai apsēsti ar pāridarījumiem pagātnē, ka esot pārāk daudz piemiņas dienu, ka nemākam dzīvot nākotnei. Iespējams, šādu piezīmju izteicēji runātu citādi, ja paturētu prātā un sirdī tās ciešanas, kādas padomju vara nesusi pašiem krieviem, ukraiņiem un citām savulaik PSRS teritorijā dzīvojošajām tautām. Piemēram, 1936.-1938. gadā toreizējā PSRS ar politiskām apsūdzībām tika notiesāti 1 344 923 cilvēki, turklāt gandrīz pusei no tiem tika piespriests nāves sods. Ir šausminoši lasīt par tā laika pilnīgi oficiāli jau iepriekš noteiktajām kvotām, cik «tautas ienaidnieku» konkrētajā reģionā jāatrod un jāsoda, par to, kā reģioni sacentās šo kvotu pārpildē utt. Represijas pret krieviem turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara. Vai mūsu kaimiņi cittautieši par to ir aizmirsuši, nav informēti, viņiem tas neizraisa emocijas? Man šķiet, ka pašiem Latvijā dzīvojošajiem nelatviešiem vajadzētu savas atceres vietas vai dienu komunistiskā režīma nobendētajiem tautas brāļiem, un tas mūsu izpratnē par pagātni viestu vairāk savstarpēju simpātiju.
Cits piemērs - mūždien kaislības radošā 9. maija svinēšana. Manuprāt, ikviena briesmīga kara noslēgums ir atceres vērts un pilnībā varētu saprast tos cilvēkus Latvijā, kuri vēlas pieminēt savu radinieku vai tautiešu kara samaltos likteņus. Bet kādēļ šī bravūra un padomju t. s. vēstures zinātnes radīto mītu atražošana? Un šīs nav 9. maija jēgu pilnīgi neizprotoša latvieša pārdomas. Slavenais padomju kinorežisors A. Dovženko savā dienasgrāmatā 1945. gada 25. jūnijā skumji raksta par Uzvaras parādi: «Nebija ne pauzes, ne klusuma brīža. It kā šo miljoniem upuru un varoņu nemaz nebūtu bijis. Viņu piemiņas priekšā, viņu izlieto asiņu un moku priekšā laukums nenoslīga ceļos, neaizdomājās, nenoņēma cepures.» Labi, tas bija Staļina laiks, bet kas traucē 9. maija akcentus mainīt šodien? Krievijas vēsturnieks S. Kropačovs pērn iznākušajā grāmatā ar izteiksmīgu nosaukumu No meliem līdz grēku nožēlai atgādina, cik lielus upurus Staļins nodarīja pats savai tautai kara gados (piemēram, 1941. gada 16. augusta pavēle arestēt vācu gūstā nonākušo padomju virsnieku ģimenes, nevajadzīga karavīru dzīšana nāvē utt. ). Ja mūsu krievu līdzcilvēki Otro pasaules karu vairāk pieminētu kā milzu ciešanu un varonības posmu savas tautas vēsturē, bet ne kā veidu demonstrēt savu citādību un pat pārākumu, latvieši šo datumu uztvertu mierīgāk.