RN tiešām Latvijā ir viens no retajiem uzņēmumiem, kura vēsturisko īpašumu skaits ir ļoti liels. Kopumā RN ir 42 īpašumi, no tiem 30 ir ar kultūrvēsturisku vērtību. Jāuzsver, ka 28 ēkas ir vecākas par simts gadiem. Vēsturiskos īpašumus uzturēt un apsaimniekot ir pilnīgi cits stāsts nekā būvēt jaunu māju. Vēsturisko īpašumu uzturēšana ir komplekss pasākumu kopums. Vajadzīgas lielas investīcijas, vien tikai tam, lai ēkas uzturētu kārtībā. Pēdējos gados tajā, lai īpašumi būtu pieejami, esam ieguldījuši aptuveni 14 miljonus eiro, un te pat nav runa par pārbūvēm vai kapitālo remontu.
Atbalsts, ko nosaka normatīvie dokumenti, ir niecīgs. Visa valsts grib lepoties ar vēsturiskajiem īpašumiem, bet palīdzēt īsti negrib. Mums jāiegulda miljoni uzturēšanā, bet mēs varam kā nodokļu atlaides dabūt tikai 18 tūkstošus eiro.
Turklāt RN veic arī kultūras pasākumu nodrošināšanu Melngalvju namā, kino Splendid Palace un Rīgas Kongresu namā.
Jūs domājat, ka valstij vajadzētu vairāk finansiāli iesaistīties vēsturisko ēku uzturēšanā?
Jā, valstij vajadzētu vairāk iesaistīties, un varbūt ne vienmēr jābūvē jaunas ēkas. Piemēram, Kongresu nams ir uzmanības vērta ēka un turklāt atrodas Rīgas bulvāru lokā. Veidojot tajā koncertzāli, mēs Rīgā iegūtu vēl vienu funkcionējošu pērli. Summas, kas nepieciešamas, lai Kongresu namu pārvērstu par koncertzāli, mērāmas daudzos miljonos, bet izdarīt to var. Jautājums ir globāls, vai būvējam ko jaunu, vai uzturam to mantojumu, kas mums ir, un izdarām to kvalitatīvi.
Tādus projektus, kuros ir sadarbība ar privāto investoru, RN patlaban jau īsteno?
Patlaban mums ir viens liels objekts - lidostas Spilve teritorija, kurā plānojam strādāt kopā ar privāto investoru. Šis objekts nav vienkāršs. Tur ne tikai angārs jāuzbūvē, bet jānodrošina arī mazās aviācijas bizness, jāuztur lidostas vēsturiskā ēka. Mēs sadarbosimies ar privātās aviācijas speciālistiem, jo paši uzturēt privāto aviāciju nevaram. Privātais uzņēmums to noteikti var izdarīt daudz veiksmīgāk.
Mēs ar privāto investoru varētu sadarboties arī viesnīcā Konventa sēta.
Liela uzmanība bijusi pievērsta situācijai Latvijas Nacionālajā operā. Rīgas namu un Operas diskusijas turpinās?
Jā, mēs jau diezgan ilgi diskutējam ar Latvijas Nacionālo operu. Bija izveidojusies situācija, kuras ķīlnieki ir gan RN, gan Opera, jo nomas maksa bija tāda, ka precīzāk būtu sacīt, nomas maksas faktiski vispār nebija, to grūti nosaukt par nomas maksu, bet ēka jāuztur. Operas ēka ir sena un vēsturiska, tās uzturēšanā jāiegulda diezgan daudz naudas. Valsts praktiski nepalīdz. Tad kā lai Operas ēku uztur? Tas nevienam nav skaidrs. Mēs kopā ar Operas pārstāvjiem esam aprēķinājuši, ka ik gadu Operā jāiegulda kā minimums 140 tūkstoši eiro tikai ventilācijā, santehnikā un citā ar ēkas ikdienu saistītā aprīkojumā. Operai naudas nav, jo valsts nedod, bet RN nevar nepieciešamos izdevumus ielikt nomas maksā, un Opera pati nevar naudu ieguldīt, jo ēka nepieder Latvijas Nacionālajai operai.
Pašreizējā Operas vadība darbojas, es teiktu, drosmīgāk, nekā iepriekš tas bija vērojams. Ir sperts pirmais solis jautājuma risināšanā, lai gan punkts vēl nav pielikts. Ceru, ka viss beigsies labi un situācija vairs nebūs absurda. Kā situāciju uzlabot, tas ir valstij risināms jautājums, jo Opera tomēr pilda kultūras funkciju, bet sanāk tā, ka Operai paredzētas tikai dekorācijas, scenogrāfija, honorāri solistiem, režisoriem, mūziķiem, bet ne ēka.
Tātad vajadzētu izmaiņas normatīvajos dokumentos?
Jā, turklāt Opera nav vienīgais gadījums, kad ēka nepieder pašai kultūras iestādei, kura ēkā atrodas. Līdzīga situācija ir arī vairākām citām kultūras iestādēm - teātriem, muzejiem.
Mēs varam ieguldīt ēkā 140 tūkstošus eiro gadā, bet tad ir jādomā par nomas maksas lielumu, un nomas maksa nevar būt, piemēram, trīs centi kvadrātmetrā.
Kāda ir Kultūras ministrijas loma?
Operas pārstāvji ļoti aktīvi diskutē ar Kultūras ministrijas pārstāvjiem. Operas apmeklētāji sūdzas par infrastruktūras kvalitāti ēkā, un, protams, nav patīkami, ja skatītāji sūdzas, jo tad šie skatītāji, iespējams, otrreiz negribēs nākt uz šādu Operu, pastāstīs saviem paziņām par saviem negatīvajiem iespaidiem un negatīvā informācija izplatīsies aizvien plašāk. Pašreizējā Operas vadība to saprot un ir noskaņota jautājumu risināt, bet nenoliedzami gala risinājums jānodrošina Kultūras ministrijai kopā ar Finanšu ministriju.
Ļoti vienkārši jau ir uz katru mudinājumu risināt kādu problēmu atbildēt: «Nav naudas.» Tomēr frāze «nav naudas» ir nenopietna atbilde. Tad ko darīt - vai likvidēsim Operu? Tas varbūt skan skarbi, bet citādi vērtēt situāciju nav iespējams.
Kāda ir ārvalstu pieredze šādās situācijās?
Runājot par tādiem kultūras objektiem kā, piemēram, koncertzāles un izstāžu centri, tad daudzviet valsts ne tikai iegulda būvniecībā, bet arī kultūras objekta funkcijas nodrošināšanā - piemēram, valsts nosaka, gadā jānoorganizē, teiksim, trīsdesmit izglītojoši koncerti, un par to valsts maksā divus miljonus eiro. Pārējā laikā tiek organizēti komercpasākumi - koncerti, kas vērsti uz daudzskaitlīgas publikas piesaistīšanu, izlaidumi, konferences, respektīvi, visdažādākie pasākumi, kas nodrošina komercieņēmumus. Latvijā tas tā nenotiek.
Jāpiebilst, ka pie mums arī normatīvie dokumenti neparedz elastīgus sadarbības modeļus. Ja runājam par filmu rādīšanu, normatīvie dokumenti neparedz, ka Nacionālais kino centrs varētu sadarboties ar pašvaldības uzņēmumu RN, ar kinoteātri Splendid Palace, bet normatīvie dokumenti paredz, ka Nacionālais kino centrs var sadarboties ar komercuzņēmuma kinoteātri. Īsti normāli tas nav.
Kādas izmaiņas nekustamo īpašumu tirgū patlaban izjūt Rīgas nami?
Situācija nekustamo īpašumu tirgū krīzes gados bija ļoti nemierīga, bet tagad ir nostabilizējusies. Brīvu telpu ir ļoti maz. RN brīvi ir tikai 2% telpu. Tas nozīmē, ka cilvēki grib birojus vēsturiskajā centrā, neskatoties uz to, ka tie nav klasiski A klases biroji. Pirms dažiem gadiem, ejot pa Vecrīgu, bija tāds iespaids, ka Vecrīga ir gandrīz tukša, patlaban Vecrīga ir cilvēku pilna. Vēsturiskajā centrā ir ļoti daudz publisko telpu, kurās ikdienā nāk apmeklētāji - tūrisma firmas, juridiskie biroji, ēdināšanas uzņēmumi un, protams, kultūras iestādes. Daudz ir tādu uzņēmumu, kuri ikdienā strādā ar klientiem, kam vajag prestižu, vajag, lai klienti zinātu, ka birojs atrodas inteliģentā vidē. Savukārt, piemēram, informācijas tehnoloģiju uzņēmumi, kuri ar klientiem klātienē nestrādā, var izvēlēties atrasties ārpus vēsturiskā centra.
Kā mainījusies nomnieku gaume un prasības pēdējā laikā?
Vairāk kļuvis tādu nomnieku, kuri izvēlas nomāt samērā nelielas platības, bet ilgtermiņā. Patlaban ļoti pieprasīti ir biroji aptuveni 50 kvadrātmetru platībā. Lieli biroji - platībā 100 kvadrātmetri, 200 kvadrātmetri - tiek pieprasīti reti.
Nomnieki arī aizvien vairāk domā par to, kas atrodas kaimiņos - gan par to, kādi uzņēmumi ir blakus, gan par to, kādi veikali un paēšanas vietas pieejamas kaimiņos. Senāk par to, kas atrodas kaimiņos, nomnieki interesējās mazāk. Mainījies ir arī tas, ka tagad nomnieks ļoti precīzi un detalizēti grib saprast, kas ietilpst apsaimniekošanas izmaksās, un nomnieki ir gatavi maksāt par kvalitāti, nevis nokaulēt pēc iespējas zemāku apsaimniekošanas maksu, bet, ja nomnieks nebūs apmierināts ar telpām vai apsaimniekošanu, tad meklēs un arī atradīs citas telpas, nevis paliks un samierināsies. Aizvien biežāk vērojams, ka nomnieki vēlas sadarboties ar ēkas pārvaldnieku kā ar darījuma partneri. Jāpiebilst, ka apsaimniekošanas maksas Rīgā birojiem arī mēdz būt ļoti atšķirīgas, aptuveni no viena līdz sešiem eiro.
Kāds ir jūsu viedoklis par publiskajiem iepirkumiem? Bieži nākas dzirdēt, ka ar publisko iepirkumu procesu nav apmierināts neviens - ne pasūtītājs, ne konkursa pretendenti.
Man šajā jomā ir pieredze gan no tā laika perioda, kad strādāju privātajā sektorā, gan patlaban, kad strādāju pašvaldības uzņēmumā, un mans viedoklis ir, ka viss ir atkarīgs no pasūtītāja. Ja pasūtītājs gudri mācēs noformulēt, ko viņam vajag, ja pratīs uzrakstīt tehniskās specifikācijas, nesarakstot muļķības, bet norādot to, ko tiešām iepirkuma rezultātā grib saņemt, un norādot to, ko tiešām var izvērtēt un izanalizēt, un, ja pasūtītājs saprot, kādiem kritērijiem jāatbilst iepirkumam, lai iegūtu tādu rezultātu, kāds pasūtītājam vajadzīgs, tad viss ir kārtībā. Problēmas rodas tad, ja pasūtītājs īsti nezina, tieši ko iepirkuma rezultātā grib iegādāties, vai arī pasūtītājam trūkst speciālistu, kuri var sagatavot kvalitatīvu iepirkuma konkursa nolikumu, vai arī tad, ja vienkāršoti sakot, kāds jauc pasūtītājam galvu.
Mums, RN, nav bijušas problēmas ar iepirkumiem, un pieļauju, tas tāpēc, ka jau pirms iepirkuma konkursa izsludināšanas allaž esam ļoti nopietni diskutējuši par konkursa nolikumā ietveramajiem kritērijiem, par to, kas ietverams tehniskajā specifikācijā, un par to, kā mēs rezultātu vērtēsim. Pārsūdzību nav bijis. Kāds nepamierināts konkursa pretendents gan ir bijis, bet konkursos tas ir neizbēgami - visi pretendenti nevar uzvarēt, un zaudētāji vienmēr ir neapmierināti. Ja pasūtītājs saraksta muļķīgas specifikācijas, ja saliek kritērijus, kas nevienam nav vajadzīgi, ja nesaprot, ko īsti konkursa gaitā pats vērtē, un vispār nesaprot, ko īsti konkursa rezultātā grib iegādāties, tad ar konkursu sanāk nopietnas problēmas. Tāpēc gribu vēlreiz uzsvērt, viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no pasūtītāja.
Kā vērtējat jauno Būvniecības likumu?
Tajā ir daudz neskaidrību, un es neapskaužu tos uzņēmumus, kuri tagad sāk jaunu lielo ēku būvniecību, piemēram, četru, piecu vai sešu stāvu biroja ēkas būvniecību.
Latvijas Arhitektu savienības vadītāja Gunta Grikmane intervijā Dienai sacīja, ja jaunajā Būvniecības likumā pietiekami skaidri nav definēts, kas par ko atbild. Piekrītat?
Manuprāt, atbildības jaunajā Būvniecības likumā gan ir definētas precīzi. Pēc manām domām, problēma tā, ka jaunais Būvniecības likums uzrakstīts, neņemot vērā reālo situāciju. Proti, kad ēku būvē, lai cik ideāli būtu izstrādāts projekts, tajā tik un tā būs izmaiņas, jo kaut ko gribēsies izdarīt labāk. Tas nenozīmē, ka iepriekš projektā kaut kas būtu slikti, bet, piemēram, būvniecības gaitā gribēsies ēku padarīt energoefektīvāku, bet praktiski sanāk tā, kamēr dokumentos tiek veiktas izmaiņas, tikmēr būvniecība nedrīkst notikt, respektīvi, ir pienākums būvniecību apturēt. Pagaidām, kopš stājies spēkā jaunais Būvniecības likums, vēl neviens no pašiem pamatiem nav būvējis vērienīgu ēku, tā ka vēl nav pieredzes, kā likuma prasības tiks īstenotas. Iespējams, likums piedzīvos izmaiņas un tiks pietuvināts reālajai situācijai, jo tas, ko prasa tā likuma redakcija, ko daudzi būvniecības speciālisti jau izpētījuši, šo speciālistu ieskatā ir prātam neaptverami - sanāk tā, ka ēkas nodošanas termiņu vispār nevar prognozēt. Savukārt būvnieks, kad apņemas ēku būvēt, sola noteiktu cenu un sola iekļaušanos noteiktos termiņos.