Zalāns piedāvā apvienot vienā ministrijā Ekonomikas, Satiksmes, Vides un viņa pašlaik vadīto ministriju. Piedāvājums nav pat jauns. Jau janvārī, būdams vēl Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdībā, viņš savas partijas uzdevumā bija sagatavojis ministriju pārkārtošanas plānu, kurā bija paredzēts arī par attīstības ministriju nodēvēts veidojums, kurā būtu pašlaik apvienošanai piedāvātās mīnus Satiksmes ministrija, kurai savukārt būtu bijis jāpievieno e-lietu sekretariāts. Vēl bija paredzēts Veselības ministriju apvienot ar Labklājības ministriju, bet Izglītības un zinātnes ministriju - ar Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas ministriju.
Tieši tādu un ne citādu modeli acīmredzot noteica toreizējais koalīcijas sastāvs un partiju spēka samērs; piemēram, skaidrs, ka tobrīd vareno premjerministra biedru Aināru Šleseru būtu bijis daudz grūtāk kaut kam pievienot nekā pašreizējo ministru Kasparu Gerhardu (TB/LNNK). Šī «reforma» izvērtās par TP un Godmaņa sacīksti - kurš pirmais publiski piedāvās un pieprasīs tūlīt pat ieviest savu pastāvīgi mainīgo modeli. Tā vietā, lai samazinātu budžeta izdevumus, kā to paredzēja Godmaņa vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, koalīcijas partiju politiķi tikmēr dzesēja muti par vēlamo ministriju skaitu, kamēr valdība krita.
Zalāna tagad reanimētais piedāvājums acīmredzot ir tās pašas TP neapmierinātības ar savu stāvokli simptoms. Tolaik ministriju apvienošanu «oranžie» lika priekšā kā surogātu prasībai paplašināt koalīciju, citādi partija to darīšot pati. Šodien TP ir vēl bēdīgākā situācijā nekā pirms pusgada, nopietnu piedāvājumu sabiedrībai, kā pārvarēt krīzi, tai nav, popularitāte ir vēl kritusies, partijai draud šķelšanās, pat vecbiedru kodolā nav vienprātības par tik svarīgiem jautājumiem kā veselības ministres atsaukšana vai neatsaukšana no valdības vai visas partijas iešana vai neiešana opozīcijā. Tā ka Zalāna «radikālā» iniciatīva ir pirmām kārtām TP intelektuālo resursu izsīkuma rādītājs. Bet viņa janvārī teiktais, ka attīstības ministriju vajagot tāpēc, ka sabiedrībai pietrūkstot nojausmas, kā valstij attīstīties, raksturo viņa paša partijas vecbiedru sabiedrības sajūtu. Valsts attīstību šāda pašmērķīga ministriju kunkuļa izveidošana neveicinātu.
Tomēr Zalāna priekšlikumu var savā ziņā uzskatīt par premjerministra Valda Dombrovska (JL) līdz šim īstenoto valsts pārvaldes «reformu» spoguļattēlu. Ne no mehāniskas izdevumu cirpšanas, ko ministrijām uzdod veikt Dombrovskis, ne no mehāniskas politiskā jumta dakstiņu pārkārtošanas, ko piedāvā Zalāns, netaps kompakta un efektīva valsts pārvalde. Gan naudas ietaupījumam, gan mazākam ministriju skaitam jābūt valsts pārvaldes reformēšanas rezultātam, nevis līdzeklim.
Dombrovska līdzšinējo buksēšanu ar valsts pārvaldes strukturālajām reformām tomēr var saprast. Viņam nācās triecientempā samazināt budžeta izdevumus, lai nodrošinātu starptautiskā aizdevuma saņemšanu un novērstu valsts tūlītēju maksātnespēju. Līdztekus īstenot nopietnu valsts pārvaldes reformu nozīmētu pakļaut valsti bankrota riskam. Taču tagad, kad jāsāk gatavot nākamā gada budžets, ir vispiemērotākais brīdis ķerties pie reformām. Jāpārstāj grābstīties gar problēmas galiem - izdevumu apmēru un ministriju skaitu - un jāķeras pie tās viduča - uz valsts funkciju revīziju balstītas valsts pārvaldes pārstrukturēšanas atbilstoši šajos krīzes apstākļos pieejamajiem finanšu resursiem.
To darot, jāņem vērā aksioma, ka ierēdņi nereformēs paši sevi. Tas ir jādara vēlētiem politiķiem, taču ciešā sadarbībā ar sabiedrību, kuras labā šīs reformas tiktu veiktas. Būtu aplami vienkārši uzdot ministriem reformēt katram savu ministriju. Pirmkārt, daži no viņiem tie paši ierēdņi vien ir (spilgtākais piemērs ir «savējo» interešu caursitēja Baiba Rozentāle veselības ministres amatā). Otrkārt, Latvijā iekoptā feodālā ministrēšana nodrošinātu, ka reformas izpaustos kā partiju nocietināšanās «savās» ministrijās karam pret «svešajām». Tāpēc premjerministram vispirms jāpiedabū koalīcijas partijas vienoties par reformas pamatprincipiem, noliekot malā jautājumus par portfeļiem un naudas dalīšanu.
Nav tā, ka nekas nav darīts. Valsts kanceleja ir veikusi valsts funkciju auditu un ir secinājusi, ka no 924 funkcijām 219 varētu pārtraukt, bet 329 samazināt. Valdība ir izveidojusi reformu vadības grupu, kurā piedalās arī sociālie partneri, un tie nupat piedāvā arī plašākai sabiedrībai iesaistīties šo funkciju izvērtēšanā (ikviens var to darīt, aizpildot anketu mājaslapā http://funkcijas.questionpro.com). Nav šaubu, ka darba devēji un ņēmēji daudz labāk nekā ierēdņi pratīs arī atrast iespējas birokrātisko procedūru skaita samazināšanai. Bet funkcijām un finansējumam atbilstošas valsts pārvaldes struktūras plānu vislabāk gatavot, pieaicinot šāda darba profesionāļus no Pasaules Bankas vai citas starptautiskas institūcijas, kas nodrošinātu bezkaislīgu un personīgi neieinteresētu «skatu no malas» uz politiski tik kutelīgām lietām kā valstij (nevis partijām un to cilvēkiem) nepieciešamā ministriju un to padotības iestāžu struktūra un darbinieku skaits.
Reformas virzīšana vai bremzēšana būtu labs kritērijs politiķu un partiju vērtēšanai Saeimas vēlēšanās nākamgad. Zalāna populistisko piedāvājumu, kam ir čaula vien, bet vidus tukšs, nevar klasificēt kā nopietnu.