Tiesa, būtu jauki, ja šīs domas - vārdi - arī materializētos, jo ar runāšanu vien vezums uz priekšu nekustēsies. Vajadzīgi darbi - ierosinājums Ministru kabinetam un tā attiecīgs lēmums. Protams, var jautāt, kāpēc tikai tagad par to sākam runāt, jo Kampars ekonomikas ministra krēslā sēž ne jau pirmo mēnesi. Tomēr, atceroties tautas parunu, ka labāk vēlāk nekā nekad, ir vērts sagaidīt konkrētu rīcību.
Sākotnēji pat šķiet, ka Kampara ideja nav nemaz tik grūti īstenojama. A.Kampars ir no Jaunā laika, kura pārziņā šobrīd ir valdības smagsvari, sākot ar pašu Ministru prezidentu un finanšu ministru. Tiesa, Jaunā laika kontrolētā Finanšu ministrija budžeta veidošanas laikā jau nostājās pret A.Kampara vadītās iestādes ierosinājumiem un nav zināms, kāda būs tās nostāja arī šajā jautājumā. Te gan vietā būtu atgādināt, ka vēl iepriekšējā - I.Godmaņa valdība, sākot sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem, kā vienu no apņemšanās punktiem iekļāva arī jautājumu un pat rīcības plānu valsts izvešanai no ekonomiskās krīzes, solot sildīt, stimulēt utt. arī mūsu valsts tautsaimniecību. Nu jau tūliņ būs gads apkārt, bet tālāk par solījumiem un apņemšanos nav tikts. Cerams, ka šādām idejām, kas ļautu saglabāt kādas esošas darbvietas vai pat labākajā gadījumā radīt jaunas, kur vismaz kādiem bezdarbniekiem būtu iespēja nopelnīt, nav tā saucamo zemūdens akmeņu. Turklāt pret šādu ideju, vismaz sākotnēji, nevajadzētu iestāties arī uzņēmējiem, it īpaši eksportētājiem.
Ja skaistiem vārdiem nesekos reāls darbs, šādu Kampara ideju varēs norakstīt kā public relation gājienu brīdī, kad viņu arvien skaļāk sāk kritizēt un izsaka viedokļus kā par vāju ekonomikas ministru. Šis var būt gadījums, kurš kā lakmusa papīrs parādīs, ko vērti ir šis un citi tamlīdzīgi paziņojumi.