Lilianna Lungina ir tulkotāja, kura krieviski lasošos iepazīstināja ar Astridas Lindgrēnes, Heinriha Bella, Žorža Simenona, Borisa Viāna un citu pasaulslavenu autoru darbiem, taču Parindenis ir viņas dzīvesstāsts un vienlaikus ikviena reiz PSRS dzīvojuša cilvēka dzīvesstāsts. No daudziem citiem lasītajiem tas atšķiras ar vairākām niansēm: pirmkārt, Lilianna Lungina stāsta ne tikai par sevi un savu ģimeni, tas ir stāsts, kas sakņojas dziļi kontekstā, attiecīgā laika notikumos. Viņa dziļi izjūt laikmetu un spēj ne tikai atstāstīt, bet arī analizēt notiekošo. Tā ir īpašība, kuras bieži vien pietrūkst biogrāfiskos apcerējumos, lielākoties tie ir balstīti tikai personiskajā. Otra īpatnība ir L. Lunginas brīnišķīgās novērotājas spējas apvienojumā ar patiesu cilvēcību un godīgumu. Izklausās pārlieku patētiski, taču patiesi. Šī ir grāmata, kas ne tikai ļauj dziļāk izprast daudzas it kā labi zināmas lietas un parādības, bet arī skaidri atgādina: jebkas ir iespējams - gan labais, gan sliktais. «Varbūt, jo vairāk būs cilvēku, kas liecinās par šo pieredzi, jo vairāk arī izdosies saglabāt un galu galā no šiem mazajiem gabaliņiem kopā salikt vairāk vai mazāk viengabalainu ainu, kurā būs redzama... visai humāna dzīve, dzīve ar cilvēcisku seju. [..] Un tas kaut ko dos divdesmit pirmajam gadsimtam, kaut kā tam palīdzēs,» - tie ir Liliannas Lunginas vārdi grāmatas ievadā.
Viss divdesmitais gadsimts
Dzimusi 1920. gadā, Lilianna Lungina ir lieciniece laikmetam, kas cilvēces vēsturē iezīmējis ārkārtīgi krasus pavērsienus, atkailinot un atklājot tādas cilvēciskās īpašības, kuras mēs labprāt vispār nepieminētu, novedot pie tādiem risinājumiem valstu un tautu mērogā, no kuru sekām cilvēce vēl joprojām nav atbrīvojusies. Taču viņas stāstījumā nedzird rūgtumu, naidu un sevis žēlošanu. Bērnību pavadījusi Vācijā un Francijā, trīsdesmitajos gados kopā ar vecākiem atgriezusies Padomju Krievijā, Lilianna Lungina, saprotams, vairs nav gluži sistēmas produkts, un tieši šī bērnībā baudītā savādākā dzīve, iespējams, ir iemesls tam, ka viņa PSRS notiekošo izdzīvo it kā no malas (cik nu tas ir iespējams, nepārtraukti atrodoties sistēmas viducī). Un tā, trīsdesmitie gadi. Staļina laiks. Sākas lielās tīrīšanas. Liliannas vecākiem paveicas - tēvs nomirst ar ļaundabīgu anēmiju, tādējādi izbēgot arestam. Pārējie viņa darba biedri nonāk ieslodzījumā... Cietumos un lēģeros nonāk arī daudzi citi, visaptverošas bailes pāršalc visu milzīgo valsti. Tās karājas virs galvas kā smogs pār mūsdienu lielpilsētām, nekustīgi, nenovēršami. Un cilvēki dzīvo. Strādā, mācās, mīl un ilgojas, nodod, tiek nodoti, tiek izglābti, tiek iznīcināti. Lilianna iet skolā, sāk studijas, strādā. Sākas karš. Beidzas karš. Beidzas arī Staļina laiks. Īsi un kodolīgi tiek stāstīts par studijām, represijām un darbu, ģimeni, draugiem un domubiedriem. Visa PSRS vēsture, kādu mēs to zinām (vai nezinām), - kādas sekas bija kara laikā sagūstīto vāciešu pratināšanai, kas notika pirms un pēc Staļina nāves, kā pie varas tika Hruščovs. Kā sākās pirmais samizdats (saīsinājums no krievu val. - nelegālās izdevniecības - red.), un kas notika ar cilvēkiem, kas to aizsāka. Vsevoloda Meierholda liktenis. Epizode ar Annu Ahmatovu. Epizode ar jauniņo Bulatu Okudžavu. Epizode ar jauniņo Josifu Brodski. Epizodes ar dažādajiem «karagājieniem pret» - pret «veismanistiem-morganistiem», pret A. Ahmatovu un M. Zoščenko, pret «slepkavām baltajos talāros», pret «pederasiem», pret... Un par to, kā šajā «pret» laikmetā var sevī attīstīt dziņu pretoties šim «pret» un cik lielu spēku tas prasīja.
Dzīve vienīgā
«Šis bija viens no katastrofālākajiem mūsu režīma aspektiem: tas deformēja ikkatra personību. Dzīve bija tik sarežģīta, tajā bija tik daudz slazdu, risks iet bojā bija tik reāls, tik taustāms, ka tas viss mūsos attīstīja pašas ļaunākās īpašības. [..] Neapšaubāmi, lai cilvēks paliktu krietns, bija vajadzīga varonība. Un tomēr gļēvumam ir robežas,» raksta L. Lungina, spilgti iezīmējot absolūti ikdienišķas lietas. Visa šī sadarbošanās/nesadarbošanās turklāt notika absolūtā baiļu ietekmē un dzīvojot pilnīgā informācijas vakuumā - ir satricinoši lasīt, kā Lungina raksta pieteikumu A. Lindgrēnes Karlsona, kas dzīvo uz jumta tulkošanai, izsakot pieņēmumu, ka pēc daudziem gadiem šī rakstniece kļūs slavena, - jo viņai nav ne jausmas, ka Lindgrēnes darbi tobrīd jau ir tulkoti 30 valodās... Tikpat satricinoši, kā lasīt par kara laikā valdošo badu, kā lasīt par atvadām uz mūžu, kad septiņdesmitajos gados PSRS atrada vienkāršu metodi, kā bez lieka trokšņa atbrīvoties no disidentiem, atņemot tiem pilsonību. Tikpat satricinoši, kā lasīt par izdevniecību, teātru un kino darba aizkulisēm. Groteskas šausmas, kas ilgst mūža garumā. Nezinu, cik lielā mērā to var saprast tie, kas nekad nav dzīvojuši padomju sistēmā, taču, kā sacīja kāds holokaustu pārcietis kungs: «Nekas jau nav savādāk. Emocijas, kuras pārcietām mēs, ir tās pašas, ko jūt ikviens cits cilvēks: bailes, sāpes, izsalkums un aukstums. Tāpēc ikviens var saprast.»
Saprašana nozīmētu vienu - dzīvot tā, lai nepieļautu vēl kādu «sistēmu», kura paverdzina un salauž. Lai gan mums kā mazai valstij tas varbūt nešķiet aktuāli, tomēr mūsu vēsture liecina, ka dažādos izšķirīgos brīžos arī mēs esam bijuši dažādu sistēmu daļiņas. Ka mūsu domāšana vēl joprojām ir «sistēmiska» - pret citādo, pret dažādību, pret... Tiklīdz šis «pret» gūst likumīgu spēku, rodas jauna sistēma, sistēma, kas lauž, dragā un iznīcina. Mūs pašus. Cilvēcisko. Kamēr tas vēl nav noticis, ir jākļūst gudrākiem, domājošākiem un izglītotākiem. Pagātne ir. Tā atstāj pēdas arī mūsu nākotnē. Un, lai kā mēs gribētu apgalvot, ka PSRS vēsture un būtība mūs neskar, mēs bijām tās sastāvdaļa, arī mēs.