Black Label Society līderis Vailds ir slavens ar savu virtuozitāti, un gandrīz desmit minūtes garais ģitāras solo koncertzālē Palladium Rīga bija gandrīz vai koncerta kulminācija. Vienlaikus arī nedaudz atstājot sajūtu par neslēptu paštīksmināšanos, reveransu tehniskajām iespējām, kam ar mūziku vairs drīzāk pastarpināts sakars, drīzāk viena cilvēka izrāde, lācis uz vienriteņa, Ginesa rekordu grāmatas uznāciens. Taču, lai arī Vailds uzsvaru tiešām liek uz tehniku un ekshibicionistiskiem izgājieniem, enerģijas ir gana daudz, lai sagādātu zināmu baudījumu. Un nav jau tā, ka nebūtu arī muzikālā līdzpārdzīvojuma.
Ģitāras griezīgi iekviecas, no griestiem nogāžas aizkars ar BLS totēma zīmi - galvaskausu, un publikai pilnā krāšņumā atklājas amerikāņu rokeri. Un jēdzienisks jandāliņš. Vailds izgreznojies ar navaho indiāņu galvas rotu un mikrofonu noformējis ar maziem galvaskausiņiem un laikam jau rožukroni, aizmugurē mēles snaiksta aziātiski pūķi, skan vistipiskākais amerikāņu smagais roks. Crazy Horse, lai arī ar visnotaļ episku solījumu, izgaist jau pat pārāk pazīstamajos zāģos, virāžās un monotonā ritma sekcijā. Vailds maina vienu ģitāru pēc otras, it kā tās būtu izdevušas savā mūžā pēdējo skaņu, cita klasiska, cita kā saules pielijis apelsīns, izskatās, ka iemīļotākā viņam ir zebras svītrām klātā. Enerģijas pilni ir arī pārējie ģitāristi - augumā nelielais, ducīgais basģitārists Džons Deservio brīžiem atgādina citu basģitāristu no BLS iepriekšējā iesaukuma - Robertu Truhiljo, kas tagad spēlē Metallica ešelonā, savukārt Niks Katanēze pilnībā attaisno savu iesauku Vailda ļaunais dvīnis, sparīgi nēsājoties no vienas skatuves malas līdz otrai, tieši tāpat vicinot ģitāras grifu, un mirdzošām acīm komunicē ar publiku. Vailds ir izrādes pats galvenais tēls - kā neprātīgs Tors ik pa brīdim sviež sažņaugto dūri gaisā, krēpes plīvo, veidojot gaismas pielietu oreolu, uzlec uz kāda no skaņas monitoriem, labākajās Kingkonga vai Tarzāna tradīcijās bungojot pa krūtīm un visādi citādi izrādot savu maskulīno būtību.
Taču vienā brīdī rokeru jārēšanās beidzas. Iznirst milzīgs sintezators, gluži kā XXI gadsimta pianīns, ģitāras pazūd trešajā plānā. Muskuļotais, garmatainais vīrs sēž un spēlē liriskas, romantiskas, pat sentimentālas pasāžas, skaudras un nedaudz, atvainojiet, salkanas, sāk skanēt viena no grandiozākajām BLS balādēm In The River, kam līdzi mēģina dziedāt pat tie, kas līdz šim stāvējuši muti ciet un uz krūtīm sakrustotām rokām. Cits Vailds, cita dimensija. Elpu aizrauj un nelaiž vaļā. Viss pārējais, kas seko, jau ir bez pārsteigumiem, ja neskaita ievadā minēto solouznācienu. Pārsteigums gan ir cits - acīmredzot publika nav izrādījusi gana lielu interesi, izskan pēdējās Stillborn taktis, un jau pēc brīža skatuves strādnieki sāk krāmēt nost tehniku. Nekādu «enkuru», nekādu «bis» piedevu. Darbiņš ir padarīts, un jādodas mājās. Neko darīt. Kopumā sajūta kā pēc diskotēkas smagākos ritmos, un paldies par šovu.