Kas par to, ka citur pasludina Veco ļaužu dienu? Skaidrs, ka tādu dienu organizēšana patiesībā ir jauno iniciatīva, lai tiem vecajiem atgādinātu viņu vietu. Sak, priecājieties, vecie, jo jums pat sava diena atvēlēta (kāpēc tikai viena?), bet vispār citreiz stāviet pie ratiem, tad bonbongu iedosim. Varbūt.
Tas atgādina padomju laiku praksi, kas teju visiem, kas strādāja, atvēlēja savu dienu. Protams, ne visiem, bet tam ir delikāti iemesli. Kā tad skanētu kapraču vai asenizatoru diena? Toties ogļraču vai audēju diena - skan tā nekas! Un ja vēl ir skolotāju dienas, tad veco diena tajā sarakstā iederas.
Dabiski, lai spektrs būtu pilns, vajadzētu vēl papildināt ar zīdaiņu, pavisam jauno, pajauno, nobriedušo, pusmūža, ļaužu labākos gados dienām. Pie viena varētu dalīt pēc dzimumiem - puiku un meiteņu, sieviešu un vīriešu, mātes un tēva, vecāsmātes un vectētiņa dienas.
Sevišķi pienāktos godāt vecvecmāmiņas un vecvectētiņus, kas tad nu saņemtu gandarījumu savā dienā. Nu labi, vairāk nesanāk, jo grūti šai pasaulē atrast vecvecvecākus un, ja tomēr atrodas, tad tā ir Ginesa grāmatas prerogatīva. Jo katrs ir neatkārtojams, tātad katru tādu gadījumu var reģistrēt kā rekorda cienīgu.
Tas patiešām ir lieliski, ka viena diena gadā sanāk svinama katram, kad var dziedāt un svinēt kā Silmačos. Neskatoties uz to, ka rītdiena ar ikdienišķo, kāds nu kuram tas ir, atnāks tāpat. Tad ienāks prātā, ka veco ļaužu dienā, gluži kā sieviešu dienā, visi pēkšņi attopas godāt, apliecinot cieņu un mīlestību skaistajai cilvēces daļai.
Tāpat ar vecajiem, tikai veco ļaužu dienā tos, kas patiešām veci, atceras mazāk, jo daudzi par tādu dienu nemaz nezina un no tiem vecajiem un vecajām nav potenciālā labuma kā no sievietēm, sevišķi, ja viņas vēl prišas.
Tāpēc ne tikai 1. oktobrī vajadzētu mīlēt savus vecos, mīlēt vajadzētu visas 365 dienas gadā un garajā gadā - 366 dienas! Arī es, kad būšu vecs, ceru to sagaidīt.