Jostu varēs palaist vaļīgāk tikai nedaudz
1. Aizvadītajā nedēļā Saeimas Eiropas lietu komisija apstiprināja svarīgu dokumentu - Latvijas Konverģences programmu 2013.-2016. gadam. Programma, protams, būtiska kā posms Latvijas ceļā uz eiro ieviešanu, tomēr tā atklāj vēl citus nozīmīgus faktorus, kas ietekmēs Latvijas ekonomiku tuvākajos gados.
Nav noslēpums, ka retorika par krīzes pārvarēšanu un bieži piesauktie makroekonomiskie rādītāji stimulē no valsts budžeta finansētās nozares un sociālās grupas prasīt finansējuma palielināšanu. Pensijas, sabiedriskajā sektorā strādājošo atalgojums, ceļi utt. Tomēr viss liecina, ka šajā jautājumā nevajadzētu būt ilūzijām, jo tuvākajos gados budžeta iespējas - pat ja Latvija saglabās salīdzinoši labu ekonomikas izaugsmes tempu - būs visai ierobežotas.
Proti, Konverģences programma atgādina, ka plānotā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes tālāka samazināšana līdz 20% 2015. gadā samazinās budžeta ieņēmumus par attiecīgi 30,5 miljoniem latu šogad, 98,1 miljonu latu 2014. gadā un 173,3 miljoniem latu 2015. gadā. Protams, daļa šīs naudas caur lielāku patēriņu (PVN un uzņēmumu ienākuma nodoklis) atgriezīsies budžetā, tomēr kopējais samazinājums būs jūtams. Jāņem vērā arī tāds papildu slogs budžetam kā valdības apņemšanās (pamatota) ar 2014. gadu piemaksas pie vecuma un invaliditātes pensijām pārcelt no sociālā uz pamatbudžetu. Tās arī ir lielas summas.
Citiem vārdiem sakot, pat ja ekonomika kopumā kļūs arvien rosīgāka, valsts iespējas kaut ko finansēt papildus palielināsies lēnāk. Uz to, starp citu, norāda arī 3. pielikums programmā: vispārējie valdības izdevumi procentuāli samazināsies no 38,4% no IKP 2011. gadā līdz 32% 2016. gadā.
Ekonomisti arvien strīdējušies un turpina diskutēt par to, kādam ir jābūt valdības izdevumu īpatsvaram. Ir nometne, kas uzskata: jo mazāk valsts iejaucas - ar regulējumiem, finansiālu līdzdalību utt. -, jo labāk. Un ir, protams, pretējs viedoklis. Tomēr programmas kontekstā akadēmiskā diskusija nav tik būtiska. Būtiska būs Latvijas politiķu māka izskaidrot sabiedrībai - turklāt faktiski Saeimas priekšvēlēšanu gadā - kāpēc visnotaļ saprotamas prasības tā varēs izpildīt tikai daļēji.
Latvija uzsēdināta uz ES naudas adatas?
2. Minētā programma ir interesanta arī tāpēc, ka tajā dots pietiekami konkrēts novērtējums Eiropas Savienības (ES) fondu ietekmei uz Latvijas ekonomiku. Piemēram, tiek norādīts, ka bez ES fondu ieguldījumiem Latvijas IKP pieaugums 2012. gadā (5,6%) būtu par aptuveni 4,5% mazāks. Fondu apguve pērn arī palielinājusi nodarbinātības kāpumu par 1,4%, Eiropas nauda bijusi ļoti nozīmīga arī atsevišķām nozarēm, piemēram, būvniecībā izaugsmes tempu paātrinot par 6,5%.
Šo statistiku var komentēt ļoti dažādi. Tā ir ļoti spēcīgs pretarguments tiem, kuru skatījumā Latvijai no dalības ES posts un nelaimes vien ir. Tas ir, bez Eiropas naudas krīzes pārvarēšana nepārprotami būtu bijusi daudz smagāka. Tomēr ir arī bēdīgs secinājums - tātad pašu spēkiem paveiktais, t. sk. reformu ietekme, ir samērā niecīgs. Un tas savukārt rada nepatīkamus jautājumus par Latvijas ekonomikas ilgtspējīgumu. Protams, var sevi mierināt, ka, paliekot ES sastāvā, zināma naudas «piešprice» mums teju vai garantēta. Tomēr jau līdzšinējā pieredze liecina, ka kaulēšanās starp dalībvalstīm par ES budžetu ir tik asa un grūti prognozējama, ka «piešprices» apmēri nebūt nav akmenī iekalti. Un, protams, ja ES finansējuma ietekme ir tik būtiska, svarīgi būtu saprast, cik tālredzīgi to izmantojam.
Pavasaris atmodina instinktus
3. Aizvadītajā nedēļā politiskās aprindas plaši apsprieda draudzīgos skatus, kādus Ventspils mēra virzienā ar interviju starpniecību raidīja Nacionālās apvienības (NA) līderi. Nevar noliegt, ka ir diezgan ekstravaganti pasludināt Lembergu, kurš tradicionāli dzēlīgi izteicies par NATO, kurš objektīvi ieinteresēts labās attiecībās ar Krieviju, par tādu kā aizsargvalni pret Kremļa interesēm Latvijā. Tomēr, ja NA nopietni vēlas pēc pašvaldību vēlēšanām panākt izmaiņas valdības koalīcijā, ir tikai loģiski, ka apvienība ZZS formā briedina aizstājēju Reformu partijai (RP). Tā teikt, lai vajadzīgā brīdī ir ko likt priekšā Vienotībai.
Pretēji dažu komentētāju viedoklim liekas, ka NA neko daudz ar šādu rīcību neriskē, jo apvienības vēlētājam Lemberga stils un ilgstoši koptais tēls («stingrs saimnieks») gluži labi tīk, savukārt to, ka ZZS nav problēmu Saeimā sadarboties ar Saskaņas centru, kompensē emocionāla pārliecība, ka ZZS taču ir Kārļa Ulmaņa, zemnieku utt. partija - attiecīgi «latviska» a priori.
Cits jautājums - vai šādiem manevriem no NA puses ir liela jēga. Var saprast, ka to mērķis ir palielināt uz RP rēķina savu pārstāvniecību valdībā. Labi. Bet kurš teica, ka ZZS - turklāt tikai gadu pirms Saeimas vēlēšanām - apmierināsies ar kādu pārpalikumu pēc RP «mantojuma» pārdales? Turklāt jāņem vērā ZZS nostāja pret eiro ieviešanu 2014. gadā - premjers šādu krupi varētu arī nenorīt, un arī paši zaļie zemnieki izskatīties divdomīgi, ja būs valdībā tieši pašu kritizētā eiro ieviešanas periodā. Turklāt principiālas izmaiņas koalīcijā nozīmē ne tikai ministru krēslu stumdīšanu, bet arī vērienīgu jaunu tirgošanos par posteņiem Saeimas komisijās. Nekā labāka, ko darīt, nav?
Jēdzīgāk būtu pēc pašvaldību vēlēšanām runāt par ietekmes pārdali pastāvošās kombinācijas ietvaros - diez vai RP nav gatava savu pārstāvniecību saprāta robežās samazināt.
Aizraujošā Ibērija
4. Lai gan pierasts eirozonas problēmu risināšanai lietot vispārinošu ģeogrāfisko nošķīrumu «Dienvideiropa» un «pārējā», pagājušā nedēļa apliecināja, ka arī pirmajā blokā nostādnes un risinājumi ir dažādi. Tēlaini izsakoties, Eiropas Komisijas vadītāja Barrozu atzinumu, ka budžeta konsolidācija vien nepalīdzēs pārvarēt krīzi, portugāļi un spāņi iztulkoja dažādi. Portugāles valdība, šķiet, ir nolēmusi riskēt: lai gan budžeta stāvoklis ir nelāgs, pazemināt nodokļus, kas potenciāli varētu atdzīvināt ekonomiku. Savukārt Spānijā ietekmīgās reģionālās valdības izvēlas citu ceļu, pirmkārt, domāt par krīzes sociālo seku mazināšanu. Piemēram, plašu ievērību starptautiskajā presē izpelnījās Andalūzijas reģiona (cik noprotams, līdzīgi gatavojas rīkoties arī Katalonija) lēmums aizsargāt hipotekāro kredītu ņēmējus. Ja ģimenes mēneša ieņēmumi ir zem 1600 eiro, ģimeni no mājokļa nevar izlikt triju gadu periodā, pat ja tā nespēj maksāt kredītu; ja banka vai nekustamā īpašuma kompānija tur tukšu īpašumu ilgāk par sešiem mēnešiem, tā maksā 9000 eiro sodu.
Būs noderīgi redzēt, kā šāds risinājums strādās, jo argumenti ir abām pusēm: pašvaldības saka, ka sods par īpašumu «marinēšanu» veicinās to atgriešanos tirgū, savukārt bankas un attīstītāji norāda, ka rezultātā uz to pleciem uzliktos zaudējumus vienalga apmaksās ekonomika un valsts budžets.
Ar likumiem domāšanu neizmainīsi
5. Aizvadītajā nedēļā vēl solīti finiša virzienā paspēra vairāki priekšlikumi, kas mērķēti jaunās paaudzes veselības uzlabošanā. Uzreiz jāteic, ka pats uzstādījums ir pareizs. Pūst cigarešu dūmus virsū bērnam, kurš nedz īsti saprot kaitējumu, nedz var situāciju mainīt, ir cūcība. Tāpēc ideja pielīdzināt smēķēšanu bērna tuvumā fiziskai vardarbībai ir pareiza. Jautājums: kā to īstenot? Piemēram, tuvojas vasaras sezona, ģimene sēž āra kafejnīcā. Paši vecāki ir apzinīgi, bet blakus galdiņš - nē. Saukt policiju? Pat ja ieradīsies pēc piecām minūtēm, viegli iedomāties, cik grūti būs ko pierādīt. Attiecīgi jēga sāktajam ir tikai tad, ja tiek noteikts, ka ne tikai slēgtās telpās, bet arī āra kafejnīcās smēķēt aizliegts. Un - kā smēķētājs apliecinu - nekas briesmīgs nenotiks. Bet kopumā šādi pareizi regulējumi sāks darboties tikai tad, kad sabiedrība kopumā kļūs pieaugusi klasiskā liberālisma izpratnē: ar savu dzīvi vari rīkoties, kā gribi, bet nedrīkst to bojāt citiem.