Vai jūs jūtat atbildību par notikušo?
Ainārs Pauniņš: Jā, protams, mēs jūtam atbildību. Ja mēs būsim vainīgi pie tā, kas ir noticis, mēs uzņemsimies pilnu atbildību par notikušo.
Didzis Putniņš: Šīs brīvdienas mums bija vissmagākās pārdomas. Un mēs esam gatavi uzņemties atbildību, ja mēs būsim tie, kas ir vainīgi.
Daži būvinženieri izsaka viedokli, ka lielākā Zolitūdes projektā pieļautā kļūda bija celtniecība divās kārtās, kādēļ Maxima veikalā esošie cilvēki atradās tieši zem būvlaukuma, kurā notika darbi.
A. P: Pēc uz šo brīdi manā rīcībā esošās informācijas šī versija nevarētu būt par pamatu šai milzīgajai traģēdijai, kas notika. Jo katra ēka atradās uz saviem pāļu pamatiem. Un pāļu pamati tiek būvēti līdz grunts slānim, kas ir nesošs...
Bet te ir jautājums par to, ka būvdarbi notiek uz jumta sabiedriskai ēkai, kurā ir liela cilvēku plūsma. Vai vispār ir pareizs princips, ka būvdarbi notiek ēkā, kura jau ir ekspluatācijā un kurā iekšā ir cilvēki?
A. P. Uz ēkas jumta būvdarbi var notikt, pat uz darbojošās ēkas, piemēram, jumta darbi. Mums šeit jumts jau bija gatavs, tas bija uzbūvēts jau divus gadus un darbojās. Līdz ar to mēs nācām un otrās kārtas ietvaros vienkārši veicām šī jumta apzaļumošanu.
Sākotnēji izskanēja informācija, ka ne būvnieks, ne būvuzraugs nezina, kāds smagums atrodas uz Maxima jumta.
A. P. Jumta kopējā pieļaujamā lietderīgā slodze bija divdesmit kiloņūtonu jeb divi tūkstoši kilogramu uz kvadrātmetru. Mēs rēķinām, ka mēs šo jumtu esam noslogojuši 800-900 kilogramu robežās. Katrā ziņā, līdz tūkstotim - tas ir maksimumu maksimums. Tas ir 50% un mazāk no pieļaujamās slodzes.
D. P. Jautājums ir, vai tas zaļais jumts nebija par smagu. Ēka ir projektēta tā, lai tas turētu ar trīskāršu rezervi. Sekas varbūt izraisīja tas brīdis, kad vēl uzlika papildu slodzi. Bet problēma ir pašā jumta konstrukcijā.
Taču mēs redzam, ka uz jumta bija ne tikai kūdras substrāts un zaļumi, bet arī oļi, dekoratīvais bruģis un citas lietas.
A. P. Bet jūs taču zināt šīs traģēdijas norisi un to, ka pirmā vieta, kur nobruka jumts, bija tieši tajā daļā, kur bija pabeigta labiekārtošana, kur viss jau bija izdarīts.
D. P. Tur nekā lieka vispār vairs nebija. Tas nozīmē to, ka jumta konstrukcijas stiprība bija par vāju, lai noturētu to slodzi, kas bija paredzēta. Un īstenībā, kā es redzu, ir tikai divas iespējas - vai nu ir kāda cilvēka cilvēciska kļūda aprēķinos, ko veic projektētājs konstruktors, vai arī ir kļūda vai kāds nekvalitatīvs materiāls pašā konstrukcijā.
Vai arī iepriekš notikušais ugunsgrēks bija ietekmējis metāla konstrukcijas stiprību.
D. P. Nē, tas ir pārbaudīts. Un ugunsgrēks bija pilnīgi citā zonā. To visi inženieri apgalvo, ka tas iespaidu atstāt uz šo notikumu nevarēja.
A. P. Pēc ugunsgrēka tika pārbaudītas un apsekotas visas konstrukcijas.
Kas tās pārbaudīja?
A. P. Būvuzraugs un eksperts.
D. P. Pārbaudīja visi. Protams, mēs, celtnieki, bijām iesaistīti tajā, būvuzraugs un konstruktors, un konstatējām, ka tas nebija būtisks faktors.
Sākotnējā projektā bija paredzētas vienlaidus sijas, pēc tam tās tika izmainītas uz divdaļīgām ar skrūvēm. Kādēļ tas tika darīts?
D. P. Sākotnējā projektā tā laikam arī bija. Pēc tam, kad šis projekts tika tālāk virzīts no pasūtītāja puses, konsultējoties ar izgatavotājiem, tika konstatēts, ka vieglāk tieši ar piegādi ir tieši šī dalītā konstrukcija. Kas nav nekas īpašs īstenībā. Piemēram, K-rauta visas jumta konstrukcijas tādas ir - dalītās. Tas nav nekas īpašs celtniecībā, tas nerada baigo papildu risku, ja viss ir sarēķināts un izpildīts pareizi. Turklāt, slēdzot līgumu, mums projektā jau bija paredzētas divdaļīgas metāla sijas. Līgums mums prasīja būvēt pēc šīs versijas.
Rodas jautājums par metāla konstrukciju atbilstību kvalitātei. Kas ir to ražotājs?
D. P. Ražotājfirma ir vietējā metāla ražotāja Vikom Industry. Tā ražo konstrukcijas visā Latvijā simtiem objektu. Viņiem ir pašiem savi konstruktori, kas veic detalizēto mezglu izstrādi. Un, protams, mums ir visi dokumenti, kas pierāda metāla stiprības kvalitāti, markas atbilstību, visas deklarācijas, ar ko šis izgatavotājs apliecina, ka tas ir tieši tas materiāls, kas prasīts projektā.
Ja viss ir tik ļoti atbilstīgs normām un prasībām, tad jau bezmaz jāsāk domāt, ka varbūt tomēr ir noticis sprādziens?
A. P. Nē, sprādziens nav noticis. Kļūda viennozīmīgi ir kaut kur vienā no šīm divām izmeklēšanas versijām. Pirmā versija ir - kļūda projektā, otrā - kļūda materiālos. Jo tie ir tikai dokumenti, ka materiāli atbilst fizikālām normām, bet tie ir jāpārbauda tīri fiziski, laboratorijā. Šobrīd mēs esam pasūtījuši starptautiskas ekspertīzes no divām kompānijām, kuras veiks fizikālo un ķīmisko īpašību pārbaudi, kā arī visu konstrukciju pārrēķinu.
Tātad, ja projektā ir kļūda, ir projektētājs, viens cilvēks, kas var kļūdīties. Kas pārbauda viņa aprēķinus?
D. P. Diemžēl Latvijā uz šo brīdi ar projektēšanu ir tāda situācija, ka šis atbildīgais konstruktors veic šos aprēķinus viens pats vai viņa birojs. Un tad ir prasība sabiedriski nozīmīgām ēkām, kas ir arī šī Maxima, ka ir jāveic papildu ekspertīze. Arī konstruktoram, licencētam, sertificētam konstruktoram. Atkal - to veic privāta persona, jebkurš sertificēts konstruktors. Un šāda ekspertīze te ir veikta. Šo projektu ir sagatavojis viens cilvēks. Un ir otrs, kurš ir pārbaudījis, un, ja ir projekta vaina, arī nav ievērojis šo kļūdu.
Ir viens privāts projektētājs un otrs privāts ekspertīzes veicējs... Vai Latvijā pat sabiedriski nozīmīgām būvēm nav valsts ekspertīzes?
D. P. Precīzi. Valsts būvinspekcija ir likvidēta jau vairākus gadus.
A. P. Ar ekspertīzēm nodarbojas privātais sektors.
Bet jūs, būvnieki, jau par to priecīgi esat - mazāk birokrātijas, ātrāk var uzcelt?
D. P. Šajā gadījumā mēs nemaz neesam priecīgi. Mēs būtu ļoti priecīgi, ja ekspertīzē būtu atklājušies neprecīzi aprēķini projektā.
Vai ir jāveic radikālas izmaiņas būvniecības procesa uzraudzībā, atjaunojot valsts veiktu uzraudzību pār to?
A. P. Vajag atjaunot valsts būvinspekciju, kura tika likvidēta. Tieši valsts būvinspekcijas neesamība bija viens no faktoriem, kāpēc šī nelaime varēja notikt. Tas tiešām ir ļoti svarīgi, lai projekti, kas nāk no projektētāja puses, tiktu pienācīgi pārbaudīti valstiskā līmenī.
D. P. Tā ir ļoti laba Rīgas domes iniciatīva, ka viņi tagad pārbauda RE&RE objektus, bet Rīgā ir simtiem dažādu objektu, ir simts būvfirmu.
Sakiet, jūs paši arī kaut ko būvējat vai visu atdodat tikai apakšuzņēmējiem?
A. P. Mūsu uzņēmējdarbība ir vērsta celtniecības biznesa organizēšanai. Mēs esam celtniecības procesa organizatori būvlaukumā. Mums ir inženieri, mums ir projektu vadītāji, mums ir darbu vadītāji, mums ir cilvēki, kuri labi pārzina būvniecības procesu. Mums ir sava kvalitātes sistēma, kas mums ļauj strādāt objektos. Tas ir būvniecības veids, kas saucas ģenerāluzņēmējs, kas dara šo objektu no A līdz Z. Bet šo darbu veic ar piesaistītiem specializētiem apakšuzņēmējiem.
Zolitūdes projektā būvlaukumā bija RE&RE darbinieki?
D. P. Vadītāji, jā, strādnieki pārsvarā bija apakšuzņēmēji. To, kas ir noticis, mēs vairs atgriezt nevaram, bet ir jāsaprot visai Latvijas sabiedrībai, ka tādā pašā veidā mēs vairs darboties nevaram, atstājot visu tikai privātam un ar privātu kontroli, kāda nu kuram tā kompetence ir. Mums ir diezgan lieli uzņēmuma resursi, mēs varam nodrošināt arī inženierus. Bet ir mazās firmas, kam tas tehniski nav iespējams. Var jau vainot vienu RE&RE vai vienu projektētāju, bet kur ir garantija, ka vienam, otram, trešajam būvuzņēmējam vai projektētājiem arī negadīsies kļūda. Es domāju, ka tā nav ne ļaunprātība, ne nolaidība, tā ir vienkārši cilvēciska kļūda aprēķinos.