Jautājums jau kādu laiku pazudis no politiķu dienaskārtības, un minētā amatpersona uzskata, ka arī iepriekš saistībā ar to apzināti pieņemti neracionāli lēmumi: «Ja pavēro sakarības, tas notiek Krievijas interesēs, kuras varai nav izdevīgi, lai Latvijā darbotos spēcīga sabiedriskā televīzija un radio. Gadiem par to runā, taču nekas nenotiek.»
Jau vairākus mēnešus sabiedriskajos medijos nozīmīga daļa raidlaika atvēlēta karam Ukrainā un ārpolitikai. Tam un ar prezidentūru saistītiem pasākumiem lielā mērā nodevusies arī valdība, tomēr daži ministri, galvenokārt par ārlietām atbildīgais Edgars Rinkēvičs (Vienotība), par iekšlietām atbildīgais Rihards Kozlovskis (Vienotība) un aizsardzības jomas pārraugs Raimonds Vējonis (ZZS), savā publiskajā retorikā bieži uzsver informatīvās telpas stiprināšanas nozīmīgumu. Taču līdz vienota sabiedriskā medija idejas virzībai vārdi nesniedzas, un politiskā līmenī tā netiek aktualizēta. Šādu iniciatīvas trūkumu kritizē bijušais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors Ābrams Kleckins: «Esam iestiguši pasaules lietās, gribam visur piedalīties, izpatikt, taču nav elementāras kopējas izpratnes, kurp virzās pašu valsts. Tautai svarīgais atstāts novārtā, prioritātes pazūd partiju iekšējās un savstarpējās cīņās, amatu dalīšanā. Tādējādi zaudējam laiku.» Ā. Kleckins uzskata, ka vienota medija izveide pašlaik esot aktuālāka nekā jebkad iepriekš. Par to atbildīgajā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā gan tā neuzskata: «Šis jautājums nav dienaskārtībā. Uz nākamnedēļ [25. februārī] gaidāmo sēdi ieradīsies NEPLP pārstāvji, kas, visticamāk, atkārtoti rosinās skatīt šo jautājumu. Domāju, ka ir citas daudz aktuālākas lietas, kas saistītas ar sabiedriskajiem medijiem, piemēram, to aiziešana no reklāmas tirgus,» Dienai pauž komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA).
Bumba parlamentā
NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants apstiprina, ka atkārtoti vērsīsies Saeimā ar lūgumu izskatīt jautājumu par sabiedrisko mediju apvienošanu, taču to plānots darīt aprīlī. Vienlaikus deputātiem tikšot iesniegti likuma grozījumu priekšlikumi, lai valstī varētu izveidot papildu padomi, viena darbotos kā regulators, otra strādātu ar sabiedriskā medija lietām. Šādas izmaiņas esot viens no priekšnoteikumiem ceļā uz sabiedrisko mediju apvienošanu. «Jau tagad tā bumba tur guļ tajā [Saeimas] laukuma pusē, un drīz tā gulēs tur vēl vairāk.» Tāpat arī «svarīgākie vienota sabiedriskā medija koncepcijas elementi» tiekot aktualizēti diskusijās ar Kultūras ministrijas amatpersonām, kuru pārraudzībā ir valsts mediju politika. «Tagad jāpanāk finansējuma garantija vienotajam sabiedriskajam medijam un investīciju programma sabiedriskajam medijam vismaz trim gadiem,» norāda NEPLP galva un piebilst, ka viņa vadītā iestāde no savas puses izdarījusi visu, lai vienots sabiedriskais medijs taptu, taču tālākais atkarīgs no politiķu lēmumiem. Kāpēc jautājums līdz šim palicis karājamies gaisā? A. Dimants izšķir trīs iemeslus. Viens ir komercmediju lobijs, kuru vadība neesot ieinteresēta spēcīga valsts finansēta medija izveidē. Vēl jāmin Latvijas Radio darbinieku aktīvā pretošanās - ar iemesliem amplitūdā no nevienlīdzīga atalgojuma ar LTV kolēģiem līdz tam, kurās telpās būs jāstrādā. Šķēršļu joslu nostiprinājusi NEPLP pārstāvju un iepriekšējās Saeimas frakciju deputātu viedokļu sadursme jautājumā par politiskās pārstāvniecības ieviešanu sabiedriskā medija padomē: «Nav paredzēts, ka te sēž partiju pārstāvji. Sabiedriskā medija padome lielā mērā nodarbojas ar satura jautājumiem, un te nekāda politiskā pārstāvniecība nedrīkst būt,» skaidro A. Dimants, atklājot, ka apvienotā medija jautājums ticis virzīts arī uz jaunās valdības deklarāciju, taču tur ticis noraidīts.
Trūkst politiskās gribas
Liktenīgā izšķiršanās notika 2013. gada vasarā, kad toreizējais Valda Dombrovska (Vienotība) vadītais Ministru kabinets izbrāķēja vienota sabiedriskā medija koncepciju, ko izstrādājusi īpaša mediju nozares ekspertu darba grupa. Dienas rīcībā esošie aprēķini rāda, ka kopš 2011. gada koncepcijas izveidei un ar to saistītajām ekspertu konsultācijām kopumā iztērēti 118 tūkstoši eiro. Viena no koncepcijas autorēm - mediju eksperte Anda Rožukalne - uzskata, ka projektu apstādinājis «skaidras politiskās gribas trūkums, kur nepieciešams skaidri pateikt, ka vajadzīgs finansējums un jāveido atsevišķa padome». Viņa norāda, ka, vērojot publiskajā telpā notiekošo, rodoties iespaids, ka vienots sabiedriskais medijs Latvijā vajadzīgs vienīgi A. Dimantam, kurš par to aktīvi aģitē runās un publikācijās.