Tas padara ticamāku iespēju, ka nākamo valdību varētu vadīt kāds, kura vārds vēl nav nonācis apritē un šīs personas izvēlē izšķirošais būtu R. Vējoņa lēmums. Neoficiālā informācija liecina, ka prezidents varētu vispirms aicināt Vienotību izraudzīties premjera amatam personu, kas bauda visu koalīcijas partiju atbalstu. Valsts prezidents R. Vējonis par tālākiem soļiem varētu informēt šodien un, iespējams, vēl šogad tikties arī ar partiju sarunās nosauktajiem kandidātiem, Dienai pieļāva prezidenta pārstāvis Gusts Kikusts. R. Vējonim esot svarīgi nevis no mediju ziņām, bet no pašiem varbūtējiem pretendentiem uzzināt, kāds ir viņu piedāvājums.
Gan Vienotība, gan ZZS jau pirms krietna laika solīja 28. decembrī publiski darīt zināmus savus premjera kandidātus. Taču ne viena, ne otra šo solījumu neizpildīja. ZZS frakcijas vadītājam Augustam Brigmanim neesot skaidrs, kas notiek Vienotībā, kā arī neesot pārliecības, ka ZZS kandidātam būtu Vienotības atbalsts, tāpēc ZZS iepauzēšot līdz brīdim, kad savu lēmumu pavēstīs Vienotība. «Tipisks ZZS kalambūrs pēc viņu paziņojumiem par gatavību pārņemt iniciatīvu valdības veidošanā,» Dienai atzina Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars, kurš pieļāva, ka ZZS minētie pretendenti nav pietiekami spēcīgi.
A. Kampars ne apstiprināja, ne noliedza aģentūras LETA publiskoto informāciju, ka iekšējā valdes un frakcijas balsojumā vairākums atbalstījis S. Āboltiņu kā premjera kandidāti. Savu viedokli izteica visi 32 deputāti un valdes pārstāvji. Pret S. Āboltiņas nominēšanu bijuši septiņi politiķi. Aģentūra LETA ziņo, ka tie ir - Ints Dālderis, Lolita Čigāne, Andrejs Judins, Aleksejs Loskutovs, Veiko Spolītis un Ilze Viņķele, kā arī premjere Laimdota Straujuma. Jāatgādina, ka S. Āboltiņai nav arī Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-TB/LNNK atbalsta.
Dienai zināms, ka šajās dienās notika arī Latvijas Zemnieku savienības reģionālās konferences. Vienā no tām neformāli lūgts tās dalībniekiem izteikties par iespējamo dalību S. Āboltiņas valdībā, klātesošo reakcija neesot bijusi viņai labvēlīga, atzina kāds konferences dalībnieks. Šajos pasākumos izteikts favorīts uz augsto posteni bijis zemkopības ministrs J. Dūklavs. Taču zināms, ka ne viņš, ne M. Kučinskis neesot gatavi iesaistīties kandidātu izvirzīšanas spēlēs, ja nav skaidra visu partiju atbalsta vai ja nominācija nav pa īstam, bet tikai starpposms pirms kāda trešā pretendenta nosaukšanas.
Vienotības ģenerālsekretārs A. Kampars Dienai pieļāva, ka līdz šādai situācijai var nonākt, ja Valsts prezidents R. Vējonis pilnībā izmanto viņam Satversmē paredzētās tiesības premjera izvēlē. «Viņš var pats nosaukt premjera kandidātu, protams, konsultējoties ar partijām,» piebilda A. Kampars. Viņš atgādināja, ka līdzīgi aktīvs savas prezidentūras laikā bijis arī Valdis Zatlers.
Dienai V. Zatlers atgādināja, ka politiskā situācija tagad ļoti līdzinās tai, kāda bija 2007. gada nogalē, kad atkāpās Aigara Kalvīša valdība. Arī toreiz Tautas partija, tāpat kā tagad Vienotība, uzvarēja vēlēšanās un jaunās valdības darbā varēja nodrošināt pēctecību, bet pēc gada valdība krita, un valdošajai partijai nebija plāna, ko darīt tālāk. Toreiz koalīcijas partijas premjera amatam izvirzīja Edgaru Zalānu (TP) un Ivaru Godmani (LPP/LC), kas arī kļuva par valdības vadītāju krīzes laikā. Savukārt tolaik opozīcijā esošais Jaunais laiks nominēja Valdi Dombrovski, «bet viņš tobrīd vēl nebija gatavs». V. Zatlers atzīst, ka prezidentam tolaik bija liela loma, izdarot izvēli starp vairākiem pretendentiem 2007. gadā, kā arī 2009. gada pavasarī, aicinot V. Dombrovski atstāt darbu Eiropas Parlamentā un veidot valdību laikā, kad neviens to negribēja darīt. Toreiz tas pozitīvais, kā tagad pietrūkstot, ir visu premjera kandidātu debates televīzijā un citos medijos, un tad sabiedrībai bija iespēja novērtēt katra varēšanu un piedāvājumu. V. Zatlers domā, ka arī tagad būtu labi, ja visi minētie premjera kandidāti, ieskaitot Robertu Zīli (NA), varētu parādīt sevi televīzijas debatēs.