Šajā teritorijā atradās pašas auglīgākās Krievijas zemes. Vācija nekavējoties sāka izvest labību. Bez šādas dāvanas Vācijai vajadzētu padoties jau 1918. gada sākumā, tā nebūtu spējusi noturēties līdz 1918. gada novembrim.
1918. gada 27. augustā tika parakstīta krievu-vācu finansiālā vienošanās, kas bija starp Krieviju, no vienas puses, un Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju, no otras puses, noslēgtā miera līguma papildu līguma pielikums. Šī dokumenta pirmajā nodaļā tika noteikts: «Krievija izmaksās Vācijai 6 miljardus marku. Summa 1,5 miljardu marku apmērā tiks izmaksāta ar 245 564 kg tīra zelta pārvedumu un 545 440 000 rubļu aizdevumu obligācijās.» (Dokumenti vņešņei poļitiki SSSR. 1. sēj., dok. nr. 320, 445.-453. lpp.) Miera līguma noteikumi Krievijai bija ne tikai izputinoši - tie bija nāvējoši.
*
Brīdī, kad sabiedrotie noslēdza Brestas mieru ar Vāciju, tās stāvoklis jau bija bezcerīgs. Vai Ļeņins to saprata? Protams. Tāpēc jau viņš parakstīja mieru, kas:
- atraisīja Ļeņinam rokas cīņai par komunistiskās diktatūras nostiprināšanu valsts iekšienē;
- atstāja Vācijai nozīmīgus resursus un rezerves, lai tā varētu turpināt karu rietumos, novājinot gan Vāciju, gan Rietumu sabiedrotos.
Noslēdzis separāto darījumu ar ienaidnieku, Ļeņins nodeva ne tikai Krievijas sabiedrotos, bet arī pašu Krieviju. 1918. gada sākumā Francijas, Lielbritānijas, Krievijas, ASV un citu valstu uzvara pār Vāciju un tās sabiedrotajiem jau bija tuva un neizbēgama. Krievija karā bija zaudējusi miljoniem kareivju, kas bija nogalināti vai ievainoti, un tai bija visas tiesības būt starp uzvarētājiem līdzās saviem Rietumu sabiedrotajiem. Bet Ļeņinam šāda uzvara nebija vajadzīga, viņam vajadzēja pasaules revolūciju. Ļeņins neslēpa, ka Brestas miers tika noslēgts nevis Krievijas interesēs, bet pasaules revolūcijas labad - lai ieviestu komunismu Krievijā un citās valstīs. Ļeņins atzina, ka «nostādījis vispasaules proletariāta diktatūru un vispasaules revolūciju augstāk par jebkādiem nacionāliem upuriem». (V. I. Ļeņins. Sobraņije sočiņeņij. 4. izd. 29. sēj., 128. lpp.)
Vācijas sakāve jau bija tuvu, bet Ļeņins noslēdza miera līgumu, ar kuru Krievija atteicās no savām tiesībām uz uzvarētājas lomu. Pat vairāk - Ļeņins bez kaujas atdeva Vācijai miljonu kvadrātkilometru valsts visauglīgākās zemes un visbagātākos rūpnieciskos rajonus un vēl izmaksāja kontribūciju zeltā.
Turklāt Ļeņins un Trockis būtībā degradēja Krievijas armiju, un miljoniem krievu karavīru, neviena nevadīti, devās mājās, pa ceļam laužot valstiskuma pamatus un tikko dzimušo demokrātiju. Valstī sākās nežēlīgs pilsoņu karš, daudz asiņaināks un nežēlīgāks par Pirmo pasaules karu. Kamēr visi cits pret citu karoja, komunisti nostiprināja un paplašināja savu varu, bet pēc dažiem gadiem pakļāva sev visu valsti. Komunisti dižojas ar savu miermīlīgumu, taču stūrgalvība, ar kādu viņi to centās panākt, tiktāl iziet ārpus jebkādiem veselā saprāta rāmjiem, ka viņu miermīlība sāk šķist aizdomīga.
Miera dēļ Ļeņins un Trockis atdeva okupācijai 56 miljonus savu pilsoņu, neprasot to piekrišanu. Kam šiem cilvēkiem vajadzīgs miers, ja ar to viņu mājās ienāk okupanti? Miera dēļ Ļeņins un Trockis atdeva Vācijai auglīgākos Krievijas impērijas rajonus, un tā rezultātā pārējā valsts teritorijā iestājās bads.
(Turpinājums 5. decembra numurā)