Miera dēļ Ļeņins un Trockis atdeva teritorijas, kur tika saražota lielākā daļa valsts čuguna un tērauda un tika iegūta nozīmīgākā daļa ogļu. Tajā laikā valsts industriālo jaudu noteica tieši pēc šiem parametriem: tērauds, čuguns, ogles. Bez maizes, gaļas, zelta, tērauda, čuguna un oglēm Krievija nemaz nevarēja pastāvēt. Kam vajadzīgs miers, kurš lemj valsti nāvei?
Savos centienos pēc miera Ļeņins un Trockis izpostīja armiju. Tā rezultātā vācu ķeizars nu varēja pievākt ne tikai to, kas viņam pēc Brestas miera līguma pienācās, bet arī visu pārējo Krieviju. Citiem vārdiem sakot, šis miers nozīmēja apkaunojošu pilnīgu un neierobežotu Krievijas bezierunu kapitulāciju Vācijai un tās sabiedrotajiem. Krievija labprātīgi kļuva par Vācijas koloniju.
Visām šīm izrīcībām Ļeņins un Trockis bija izdomājuši attaisnojumu: mēs bijām spiesti noslēgt Brestas mieru, jo mums nebija armijas, nebija, kas Krieviju aizstāvētu, tāpēc mēs gājām un parakstījām šo pazemojošo, apkaunojošo un aplaupošo miera līgumu.
Šis skaidrojums satriec ar savu pilnīgo jebkādas loģikas trūkumu. Vispirms Ļeņins, tad Trockis un tad jau visa viņu brālība trīs gadus postīja valsti un armiju ar saviem rīkojumiem Durkļus zemē!, 1917. gada novembrī armiju vispār iznīcināja, bet pēc tam paziņoja, ka neesot kam aizstāvēt Krieviju!
*
Ar vienu pasaules karu Ļeņinam nebija gana. Viņš pirmais pasaulē paziņoja par otrā pasaules kara nepieciešamību. Un tas pats Ļeņins iznīcināja Krievijas armiju un nolika valsti uz ceļiem iekarotāju priekšā.
Tomēr tas šķiet pretrunīgi tikai pirmajā acu uzmetienā.
Ļeņina partijas oficiālā himna ir Internacionāle. Tās saturs ir šāds: mēs iznīcināsim veco pasauli un uz tās drupām uzbūvēsim jaunu. Ļeņins, Trockis, Staļins un visi viņu pēcteči pastāvošās kārtības postīšanai izmantoja ne tikai karu, bet arī mieru. Viņiem gan miers, gan karš bija vienlīdz labi instrumenti politisko mērķu sasniegšanai, un šos instrumentus viņi lika lietā vienlaikus.
Normālos apstākļos, miera un uzplaukuma laikā Ļeņina partija nevienam nebija vajadzīga, tai nebija ne mazāko cerību tikt pie varas. Tāpēc komunistiem vajadzēja karu. Ļeņins, Trockis, Staļins un viņu sabiedrotie, sākot ar 1900. gadu, nepacietīgi gaidīja pasaules kara sākšanos. Taču, ja šāds karš beigtos ar Krievijas uzvaru, komunisti atkal izrādītos nevajadzīgi. Tāpēc viņiem vajadzēja ne tikai karu, bet absolūtu katastrofu, savas valsts iznīcināšanu. Tāpēc viņi balsoja pret kredītu piešķiršanu militārajām vajadzībām, tāpēc viņi postīja savas valsts armiju ar visiem iespējamiem līdzekļiem.
1914. gadā, Pirmā pasaules kara pašā sākumā, Ļeņina partija bija par pilnīgu savas valsts sakāvi šajā karā. Lai ienaidnieks iznīcina un izposta Krieviju, lai gāž tās valdību, lai sabradā nacionālos svētumus. Izpostītā, uzvarētā valstī ir vieglāk sagrābt varu. Ļeņins atklāti paziņoja par savu nodomu «imperiālistisko karu pārvērst par pilsoņu karu». (PSS. 26. sēj., 13.-23. lpp.)
Nevienam nebija noslēpums, ka Vācija nav spējīga veiksmīgi karot vienlaikus divās frontēs. Taču, ja Vāciju ātri uzvarēs, pasaules karš beigsies un pasaules revolūcijas iespējamība kļūs visai apšaubāma. Tātad Ļeņina un viņa partijas uzdevums bija vismaz radīt tādu situāciju, ka Vācijai būtu jākaro tikai vienā frontē. Šī mērķa labad viņu vadībā Krievija arī izstājās no kara.
(Turpinājums 12. decembra numurā)