Galvenā ziņa ir tā, ka 2. aprīlī noslēgtais līgums ir spēkā. Līgums darbojas. Ir veiktas darbības, lai realizētu šo līgumu. Tās ir saistītas gan ar personāla sagatavošanu, gan tehnoloģiju izpēti, gan savstarpējiem komandējumiem, lai veiktu modelēšanu, kādā veidā mēs visu to realizējam. Mēs esam gatavi, un, cik man zināms, arī spāņu puse ir gatava šo projektu realizēt pilnā apjomā. Pēdējās sarunās CAF izteica savu piedāvājumu 15 dienu laikā atrisināt visus jautājumus, kas būtu risināmi un kas neapmierina Pasažieru vilcienu. Izrunāt tos un sākt ražot vilcienus.
Tomēr valdība jau reāli lemj par to, kā naudu, kas bija domāta vilcienu ražošanai, novirzīt citiem mērķiem. Kā jūs uz to raugāties?
Uz šo jautājumu noteikti var būt dažādi skatpunkti. Tomēr viens ir skaidrs. Šī nauda bija paredzēta vilcienu projekta realizācijai. Otrdien notika Ministru kabineta sēde, kurā ir paredzēts sākt procesu, lai šo naudu paredzētu citiem objektiem. Lai arī šis process sākas Latvijas valdībā, te tas nebeidzas - tas vēl ir jāsaskaņo Eiropas Komisijā. Nekad vēsturē nav bijis gadījums, kad kādreiz vienam lielam Latvijas projektam būtu bijis piešķirts tik liels Eiropas līdzfinansējums. Vienam projektam - es pasvītroju. Vai šādas iespējas Latvijai kopumā vēl kādreiz būs, nezinu. Taču, ņemot vērā to, kāds ir pašreiz ekonomiskais stāvoklis Eiropas Savienībā, un ņemot vērā prognozes, ko speciālisti izsaka par Kohēzijas finansējuma piešķiršanu nākamajam periodam, tur šādas summas var nebūt. Izraisa izbrīnu, ka naudu, kas ir iedalīta industrijas attīstībai lielākā apjomā, mēs šodien mēģinām sadalīt uz daudziem projektiem. Protams, Latvijā šodien daudz kam ir vajadzīga nauda. Bet ir jāsaprot, ka pats galvenais kārtīgā saimniecībā ir tas, lai būtu avoti, no kuriem mēs naudu ieņemsim nākotnē. Un tā ir ražošana. Šajā gadījumā es uzskatu, ka mums šo projektu nevis bija, bet ir iespējams realizēt. Un mēs iegūsim gan darbvietas, gan nodokļus nākotnes tēriņiem, gan iespēju daudziem uzņēmējiem piedalīties šā projekta realizācijā.
Tomēr realitāte ir tāda, ka vilcienu ražošanai paredzētā nauda jau faktiski tiek dalīta citām lietām.
Redziet, ņemot vērā, ka es izeju no pozīcijas, ka līgums darbojas, tā prasības vajadzēs izpildīt. Tagad sanāk, ka mēs atsakāmies no Eiropas Savienības naudas šā projekta realizācijā, kas nāk mums par brīvu. Savukārt, ja mediācijas vai tiesas procesā lēmums būs vilcienu būves līgumam labvēlīgs, šo naudu Latvijas valstij nāksies atrast tā vai tā. Ja atteiksies no Eiropas Savienības naudas, tā būs jāiegulda no valsts budžeta. Citu alternatīvu es īpaši neredzu. Vai jāņem kredīts. Bet tās ir papildu izmaksas, kuru sākotnēji šajā projektā nebija. Es uzskatu, ka tā ir ne pārāk saprātīga rīcība.
Raugoties uz valdības rīcību, rodas sajūta, ka valdībai ir cita pārliecība - vilciens ir aizgājis, līgums ar CAF ir beidzies.
Vilciens nekur nav aizgājis. Varbūt tas nenotiks šodien, bet tas notiks rīt un nekādā gadījumā ne parīt. Latvijai vilcieni būs jāiepērk, jo tie vilcieni, kurus ekspluatē Pasažieru vilciens, ir morāli un arī tehniski nolietojušies. Situācija, kas ir izveidojusies ap šo līgumu, ir esošās Pasažieru vilciena valdes vaina un neizdarība. Savukārt, ja es pareizi atceros likumu, gan izdarītās lietas, gan neizdarītās lietas, ja tās ir nesušas kaitējumu, ir sodāmas.
Vai jūs sajutāt valdības vēlmi realizēt vilcienu būves līgumu?
Es negribētu vērtēt valdības darbu. Taču skatāmies rezultātu. Mēs esam mediācijas procesā. Ražošana nav sākta. Vilcieni nav sākti ražot. Nauda tiek pārdalīta. Tiek runāts, ka kaut kāda nauda tomēr tiks piešķirta un vilcieni tiks ražoti. Iespējams, būs jauns konkurss. Domājams, tur piedalīsies kādi citi pretendenti. Mēs šeit izjūtam vienu konkrētu darbību, kuru es nevarēšu aprakstīt. Bet tie, kuri vēro procesu, ir manījuši, ka to ietekmē.
Konkurents Stadler, kas sākotnēji kāroja piedalīties procesā?
Tā varētu būt. Citādi es nesaprotu, kāpēc tiek norakts nacionālas nozīmes projekts. Kādēļ mēs ar tādu aizrautību un laimīgu sejas izteiksmi zāģējam zaru, uz kura paši sēžam? Igaunijā desmit dienas pirms līguma noslēgšanas tika izmainīti visi pamatpunkti - gan cena, gan piegādes termiņš, gan gala produkts. Tur jau tā lieta, ka par jebkuru naudas izmantošanu galējā atbildība ir valdībai. Eiropa gaida loģisku pamatojumu no valdības. Ja Igaunijas valdībai tāds ir, viss kārtībā, ja mūsu valdība pati izsaka šaubas, ko gan var teikt Briseles ierēdnis? Turklāt es ļoti šaubos, ka šajā atzinumā ir rakstīts tieši tas, ko mums stāsta. Domāju, tur ir rakstīts, ka satiksmes noteikumus vispār vajag ievērot un ES normas ņemt vērā, nevis tas, ka konkrēti šis līgums neatbilst Eiropas prasībām.
Tomēr, ja vagonu būves līgums netiek realizēts, vai RVR draud maksātnespēja?
Rīgas Vagonbūves rūpnīca turpina strādāt un gatavoties šī līguma realizācijai. Mēs esam pildījuši un pildām visas saistības, kas mums ir ar piegādātājiem un kreditoriem.
Vai jūs varēsiet atdot daudzmiljonu aizdevumu Latvijas krājbankā?
Visas vienošanās, kuras mums ir panāktas, mēs izpildām. Protams, sarežģītāka situācija ir saistībā ar to, ka Krājbanka bankrotēja. Tā ir liela problēma visiem, kas strādāja ar Krājbanku. Rīgas Vagonbūves rūpnīca strādā arī pie citiem projektiem, ja arī šis līgums netiks realizēts. RVR darbojas, pastāv un pastāvēs.
Kam īsti pieder Rīgas Vagonbūves rūpnīca? Ir izskanējušas dažādas runas gan par Antonovu ietekmi, gan saistību ar Bislanu Abdulmuslimovu?
RVR pieder Latvijas juridiskām un fiziskām personām. Arī aiz juridiskām personām stāv Latvijas beneficiāriji. Tās ir četras personas - Lazars Raizbergs, Aivars Ločmelis, Ēriks Igaunis un Valērijs Igaunis. Neviens cits nav Rīgas Vagonbūves rūpnīcas īpašnieks.