Gluži kā radagabals
Pavicinot ar asti, Mārtiņš aizdodas plašajā dārzā. Pēc brīža himalajieša raženais augums aizslīd gar kādu košumkrūmu.
Mārtiņš dodas tikties ar draugu Diedziņu no kaimiņu mājas. Jancīgs vārds tam draugam - Diedziņš. Igo skaidro, ka tā viņu sauc visa iela, tikai sarkanajā mājā, kur kaķis dzimis un pierakstīts, viņu dēvē par Muri. Kādreizējais Diedziņš jau kļuvis par īstu «mezglu», un Igo mājā viņš uzturas biežāk nekā savā. Šķiet, Mārtiņš jau viņu uzskata par pusbrāli. Virtuvē katram nolikta sava bļodiņa. Ja maltītē tiek pasniegta īpaša delikatese, Mārtiņa ēdientrauks jāpaceļ augstāk, jo «šis ir ļoti izvēlīgs - kamēr noskaita tēvreizi, izdomā, ko īsti grib, un spriež, ka varbūt ēdīs mazliet vēlāk, ielas puika Diedziņš jau ir klāt, pat labdienu nepateicis, pa taisno dodas pie bļodas, izēd savu un kāri cierē uz Mārtiņa porciju. Bļodās vienmēr kaut kas garšīgs, jo Daiga speciāli brauc uz tirdziņu un pie zināmiem pārdevējiem pērk jēra gaļu vai trusi».
Ar Vilīti sirdī
Stāstot par Mārtiņu, Igo bieži piemin savu skaisto rudo kaķi Vilhelmu, ar kuru desmit gadu bija kopā gan laimē, gan nelaimē. Pirms trim gadiem Vilītis aizgāja citos medību laukos un tagad atdusas dziedātāja lauku mājās Jūrkalnes Piparos. Vilītim tur ļoti patika. Kopā ar Igo un Daigu viņš gāja pastaigāties, dzīvojās pa pļavām, ar Daigu labprāt devās sēņot. «Vilhelms bija unikāls radījums, kaķu kaķis, gudrs ģimenes loceklis. Ja draudēja briesmas vai stāvajos krastos Jūrkalnē spēcīgi rēca vējš, Vilītis tinās atpakaļ uz mājām, bet, ja vajadzēja, prata no sava tēla radīt monstra iespaidu. Spalva viņam bija kupla, acis trīs reizes lielākas nekā Mārtiņam, Vilhelms Jūrkalnē no savas teritorijas aizdzina lapsu - gāja viņai sāniski virsū un, kad lapsa aiztinās, tad bija tik laimīgs, ka nevarēja iziet no tēla un sāniski nāca virsū arī mums.» Igo domā, ka Mārtiņu uz Jūrkalni nekad nevedīs, jo šamējam nav māju sajūtas, var aizmaldīties mežā, sastapt klaiņojošus suņus un lapsas.
Vilītis bija mājas cilvēks. Mārtiņš Teikā jau pabijis uz visiem apkārtējo māju jumtiem, apciemojis kaimiņu kaķus un suņus. «Nereti zvana kaimiņiene - izdauzījies ar Diedziņu, Mārtiņš nu ejot mājās. Attaisu vārtus, jā, šis jau sēž ārpusē. Nekad neesmu redzējis, kā viņš tiek laukā no dārza, bet atgriežas tikai pa vārtiem.» Vilhelms zināja - ap māju ir žogs, tātad ārpus tā vairs nav viņa teritorija. Viņš visus kaķus trieca prom. Mārtiņš ir lielāks ceļa gājējs un labprāt aicina ciemos citus kaķus. Igo dārzā vēl nāk rudais Kārlis un Džīna.
Igo atzīst, ka Mārtiņam un Vilhelmam ir arī daudz līdzīgu īpašību: «Reizēm šķiet, ka Vilītis no debesu maliņas apmācījis Mārtiņu. Vilhelms no rītiem modināja Daigu un kopā ar mums gāja dārzā dzert kafiju. Tagad tāpat rīkojas Mārtiņš.» Dažkārt Igo brīnās par Mārtiņa dīvaino uzvedību - karstā laikā runcim patīk uzkāpt sēru vītola kuplajā lapotnē un tur dzīvoties kā stārķim.
Abi uzlaboti
Igo ir kaķu cilvēks. Savu mūžībā aizgājušo draugu viņš tur mīļā piemiņā, neviļus salīdzinot abus - re, Mārtiņš šitā, bet Vilhelms darīja tā: «Vilhelms bija komunikabls, tagad viņš sēdētu man blakus un klausītos sarunā, bet Mārtiņš blandās pa dārzu.»
Kā daudzi pēc mīluļa nāves, arī Igo ar Daigu domāja - diez vai mums kaķi vairs vajag, taču pagāja divi mēneši, kad sāka šķist, ka mājā kaut kā trūkst. Abi internetā nolūkojuši Mārtiņu. Aizbraukuši skatīties ar stingru pārliecību - uzreiz mājās nevedīsim, padomāsim. «Mums iepatikās Mārtiņa īpašā sejas izteiksme. Iemaksājām naudu, bet uzreiz nepaņēmām, pārbraucām mājās, un tad jau bija skaidrs, ka viņš palicis prātā.»
Diedziņam Mārtiņa ierašanās bija baigais pārsteigums. Bez Vilhelma palicis, Diedziņš iedomājies, ka tagad būs te saimnieks, bet «kādu dienu viņš ierauga šito ķēmu priekšā! Savā laikā Vilhelms nevarēja pieņemt Diedziņu un dzina viņu projām, līdz beidzot abi sadraudzējās. Tieši tas pats notika ar Diedziņu un Mārtiņu. Tagad viss kārtībā, abi dauzās, ka prieks skatīties, kā šie dzenā viens otru pa dārzu, rāpjas kokos, ķer taureņus, nekad nekaujas». Tad jau abi kastrēti, ja nekaujas? Igo smej: «Mēs sakām, ka viņi ir uzlaboti. Diedziņam bija lauzta ķepa, vedām dakterēt un pie reizes abus uzlabojām.»
Bez smagām skādēm
Igo uz māju Teikā pārvācās Vilhelma pēdējos dzīves gados: «Vilīša pārskrējieni pāri baltajām ādas mēbelēm bija unikāli. Nadziņu pēdas uz tām palika, bet citādi viņš nekādu skādi te nav nodarījis. Kopumā viss bija baigi OK. Tagad gan būs jāmaina aizkari un bambusa tapetes. Nagu asināšanai Mārtiņš izmanto Vilhelma baļķīti.» Dziedātājs rāda virtuvē pelēku, sāļā jūras ūdens nopulētu koku: «Šo es Jūrkalnē atradu kāpās, noliku dārzā kā dekoratīvo elementu, bet Vilītim iepatikās uz tā trīt nadziņus. Veikalā pirktie viņu neinteresēja. Vasara beidzās, un mēs baļķīti atvedām uz Rīgu. Tā bija Vilhelma un tagad ir Mārtiņa nagu trīšanas vieta.» Nodomāju - jauks piemineklītis mīļajam Vilhelmam.