27 gadu laikā šo vilku pēcteču skaits audzis līdz diviem simtiem. Jau otro gadu Zviedrijā ir atļautas medības, sezonā ļaujot nomedīt ap 20 vilku, izraisot asu pretreakciju ārpus Zviedrijas robežām. Vai pelēču dēļ Eiropas Komisija (EK) spers kādus juridiskus soļus pret Zviedriju, noskaidrosies ceturtdien.
Vēl pirms dažiem mēnešiem Latvijas mednieki dažādos interneta forumos kā pozitīvu piemēru mēdza piesaukt Zviedriju un apgalvoja - par Latviju vairākas reizes lielajā Zviedrijā ir tikai 200 vilku un desmito daļu ļauj medīt. Tātad - mazajai Latvijai pietiktu ar 20, 30 vilkiem, nevis daudziem simtiem. Pelēči esot jāšauj pēc iespējas vairāk, varbūt pat medību limiti - ap 150 vilkiem gadā - jāatmet. Šādi viedokļi izskanēja arī medijos. Tagad dabas aizsardzības pārstāvji saka: Zviedrijas vilku skandālu Latvija var uztvert gluži kā brīdinājumu dalībvalstīm, kas var notikt, ja pārkāpj parakstītās saistības ar ES. Piemēram, Latvija apsolīja, ka saglabās vilku skaitu tajās pašās robežās, kāds bija, tai iestājoties ES 2004. gadā. Eiropas valstu mērogā vilks ir apdraudēts, tādēļ iekļauts aizsargājamo sugu sarakstos. Vilku aizsardzībai arī saka: mednieks uztver mežu kā kūtiņu, kas pilna ar medījumu - stirnām, mežacūkām -, un tajā otru mednieku - vilku - laist nevēlas.
Zviedru ciltsraksti
Rīt EK pieņems lēmumu, vai ierosināt pārkāpuma procedūru pret Zviedriju saistībā ar dabas aizsardzības likumu neievērošanu. «Zviedru vilku populācija ir maza, to ietekmē gan ģeogrāfiska izolētība, gan arī tuvradniecība. Tāpēc tai var draudēt iznīcība,» norāda Eiropas vides komisārs Janezs Potočniks un uzsver, ka populāciju aizsargā Eiropas Savienības (ES) Biotopu direktīva. Viņš arī norāda: vilku medīšana ES ir ierobežota, ar šauri formulētām atkāpēm. Komisāra preses pārstāve Monika Vesterena Dienai saka: nav pieļaujama apdraudētas sugas licencēta medīšana, varot iedomāties dzīvnieku medīšanu tikai izņēmuma gadījumos, piemēram, ja ir apdraudējums cilvēkam.
Turklāt zviedru pētnieki konstatēja, ka, piemēram, no 14 nošautajiem četri bija alfa vilki - bara vadošie vilki vai vilcenes. Tas radīja satraukumu par iespējamu jau tā mazās populācijas noplicināšanu. Mednieki atzīst, ka grūti medībās pamanīt, kurš ir alfa. Tiesa, viņi vēlas trofejas - lielākos vilku galvaskausus.
Zviedrijā vilki apdzīvo tikai valsts dienvidu daļu. Tā kā vilku populācija veidojusies tuvradniecības ceļā, zinātnieki strīdējušies par tās pilnvērtīgumu. «Asinsgrēka» dēļ arī vilku metieni ir mazāki, nekā vidēji mēdz būt. Vilki auguši pastāvīgā zinātnieku uzraudzībā. Katrā vilku barā vismaz viens vilks aprīkots ar raidītāju, tādējādi pētnieki precīzi zina, kur bari dzīvo. No vilku ekskrementiem viņi regulāri ņem ģenētiskos paraugus, ik pa laikam ar helikopteriem izsekotos vilkus iemidzina un noņem arī asins paraugus. Zviedru veidotie vilku ciltsraksti ir gandrīz tik smalki, cik karaliskajām ģimenēm. «Esmu klausījies lekcijas, kurās rāda šos ciltskokus. Katrs indivīds iezīmēts ar savu krāsu, minēta dzimšanas vieta, laiks, dzīves tālākā gaita,» saka bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš, Valsts Meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs. Atļaujot medības, zviedri sākotnēji esot cerējuši populācijai piegādāt jaunas asinis - atvest nošauto vietā somu vilkus. Taču šie plāni vēl nav īstenoti.
Neesot sanitārs
Atšķirībā no Zviedrijas Baltijas vilku populācija uzskatāma par gluži veselīgu. Pētnieki raksta: tās stāvoklis ir labvēlīgs. Tā nav izolēta, pastāvīgi sajaucas ar kaimiņvalstu vilku asinīm. Taču arī to samazināt nevajadzētu, uzskata J. Ozoliņš. Viņš uzsver - Eiropas direktīvas interpretācijas pamatprincips liecina, ka «apdraudētu sugu populācija ir jāsaglabā labvēlīgā stāvoklī - ja skaits jau ir labvēlīgs, kā Latvijā, tad tāds jāsaglabā, ja nav labvēlīgs - tad tam jāpieaug». Izšaujot vilkus un samazinot populāciju, var šīs robežas pārkāpt un nonākt tādā pašā situācijā, kādā nonākusi Zviedrija.
Ilggadējs mednieks mežzinātņu doktors Vitauts Gaross vien noteic, ka nevajag idealizēt vilkus, un nosmejas - pēdējos pārdesmit gados «vilks ir apvilcis baltu halātu un kļuvis par meža sanitāru vai selekcionāru». V. Gaross atzīst: vilks kā plēsējs izvēlas lielāko dzīvnieku un bargās ziemās negatīvi ietekmē pārnadžu - stirnu, staltbriežu - populācijas.
Pēc V. Garosa domām, Latvijai pietiktu vien ar 30 vilkiem, iepriekšējā gadsimta laikā vilku populācija vairākas reizes pierādījusi, ka spēj ārkārtīgi ātri savairoties no dažiem desmitiem indivīdu. «Es neesmu par vilku izmedīšanu, bet dabā ir jābūt kādiem samēriem starp vilkiem un citu dzīvnieku sugām,» viņš apgalvo.
Te savukārt Slīteres Nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja saka, ka tomēr jāņem vērā arī tas, cik milzīgu postu pārnadži nodara zemnieku saimniecībām. Zaudējumi esot nesalīdzināmi lielāki par vilku nokosto mājlopu skaitu, kas pēdējos gados ļoti sarucis.
Iespējams, Latvijā konflikta starp dabas pētniekiem un medniekiem nebūtu, ja būtu skaidri zināms - cik vilku ir Latvijā. J. Ozoliņš atzīst to par lielu problēmu. Lai arī oficiāli uzskaitīts 900 vilku, J. Ozoliņš ir pārliecināts, ka patiesais skaits varētu būt ap 200, 300 vilkiem pēc medību sezonas beigām. Diemžēl mežniecības uzskaitot arī kaimiņu vilkus kā savus. «Bet es nespēju iestāstīt, ka vilks spēj noiet tik lielu attālumu,» saka J. Ozoliņš. Lai vilkus varētu precīzāk uzskaitīt, nepieciešami lieli naudas līdzekļi.
Plēsējs nav sanitārs, tas nemedī tikai slimos dzīvniekus, piekrīt J. Ozoliņš. «Taču vilks ir vajadzīgs kopējai evolūcijai, bioloģiskajai daudzveidībai, ko nosaka plēsēja ietekme uz upuriem. To cilvēks nevar nekādi modelēt. Viss, kas ir stirnā, - no nagiem līdz ausu galiem - tā kā tagad savā ziņā izskatās tāpēc, ka to miljoniem gadu medījis vilks,» saka zoologs.