Kur likt savu plašo balsi?
Par to pat nedomāju. Arturs Maskats gan teica: rakstot jauno darbu, iekšēji dzirdēju, kā tu to dziedi! Tāpēc šis skaņdarbs man nesagādā nekādas grūtības. Atceries, kad tikko sāku strādāt mūsu Operā, man lika dziedāt Mocartu. Tas nebija pareizais ceļš manai balsij, bet mana muzikalitāte un izglītība lika dziedāt tā, kā Mocartam jāskan. Tas, protams, bija ļoti grūti, jo biju vēl nepieredzējis, man nebija tik spēcīga muskulatūra. Tagad nav grūti arī dziedāt starp balsi un falsetu.
Tu gribētu kādreiz piedalīties arī Dziesmu svētkos?
Neesmu saņēmis tādu piedāvājumu. Domāju: ja esmu Latvijas tenors un piederu Latvijas kultūrai, tad ir jautājums, kāpēc vēl ne reizi neesmu piedalījies? 18. novembrī dziedāt ārzemēs mūsu vēstniecībās - jā, labi. Bet Dziesmu svētkos? Es gribētu.
Cik svarīga tev ir Latvijas piederība?
Es piederu šai valstij simtprocentīgi. Es domāju latviski, es redzu sapņus latviski. Bet es nevaru pateikt, ka esmu latvietis. Esmu latvijietis.
Pie mums afišās vēl norāda, no kuras zemes mākslinieks nāk. Ārzemēs to vairs nerakstot.
Raksta gan. Vienīgi krīt uz nerviem, ka ģeogrāfijā ne tik ļoti izglītotās valstīs, piemēram, Francijā, kur notika Latvijas kultūras festivāls, rakstīja, ka Bordo LNO viesizrādē Pīķa dāma dziedāja jauns lietuvietis Antoņenko.
Tas jau slāviskā uzvārda dēļ...
Bet es latviešu tautas dziesmas zinu vairāk nekā krievu vai ukraiņu. Tas ir kultūras jautājums. Varbūt pat biju pirmais, kas Krievijā nodziedāja Emīla Dārziņa Spāniešu romanci Lomonosova universitātē. Kad pateicu cilvēkiem, ka tas ir Puškins, tulkots latviski, publika cēlās kājās. Koncertu 2008. gada 18. novembrī Romā klausījās Jordānijas princese, un, kad dziedāju Alfrēda Kalniņa Jau aiz kalniem, viņa paķēra programmiņu, lai izlasītu, par ko šī dziesma ir. Pēc tam viņa teica: nemūžam nezināju, ka ir tāda valsts pie Baltijas jūras, kurai ir tik skaistas dziesmas. Toreiz dziedāju arī Jāni Kalniņu, Jāni Mediņu, Emīlu Dārziņu.
Tomēr pat pasaulslavenais Maestro Mariss Jansons atzina, ka ir grūti aģentūrām piedāvāt latviešu mūziku.
Es tam neticu. Ja, piemēram, aizvedīšu Dārziņa Melanholiskā valša partitūru Rikardo Muti un ja viņam iepatiktos, viņam nebūtu nekādu problēmu ielikt to programmā. Viņš ir tas, kas izvēlas programmu. Un tikai nestāstiet man: vai cik grūti, vai cik grūti. Ja nāk uz Antoņenko klausīties operu ārijas, pirmajā daļā iekļauju mūsu kamermūziku: lai cilvēki paklausās kaut ko citu, jaunu, nedzirdētu.
Ko tu domā par aktuālo valodu diskusiju Latvijā?
Mācījos krievu skolā un jutos lepns, kad izrādes Meistarklase režisors Kārlis Auškāps man pateica: lai dievs dod, ka visiem latviešiem būtu tik laba latviešu valoda kā tev. Es neko sliktu neredzu tajā, ja Latvijā krievu valoda būtu otrā valoda. Napoleons teica: cik valodu cilvēks zina, tik reižu viņš ir cilvēks, jo līdzi nāk kultūra. Bet ko Hitlers pateica? Pietiek ar vienu, pareizo valodu. Man jau septītā valoda pamazām nāk klāt, ar Depardjē jau parunājos franciski. Bet, gatavojot jauno programmu, Radio korī divas dziedātājas nemācēja izlasīt kirilicā rakstītu tekstu…
Kā veidojas tavas un Maestro Muti radošās attiecības? Kāpēc šī sadarbība tev tik svarīga?
Sadarbojamies jau piecus gadus, kopš 2006. gada noklausīšanās Zalcburgas festivālam. Sadarbība ar Muti ir apliecinājums tam, ka eju pareizā virzienā. Tas ir pats galvenais. Šaubas, nemiers ir katrā māksliniekā, kas vienmēr ir meklējumos. Īpaši dziedātājiem - tu taču nezini, kas rīt notiks ar tavu balsi. Bet neviens dziedātājs neizturētu diendienā ar viņu nostrādāt vairāk nekā divus mēnešus. Es arī ne. Jo kvalitātes prasības ir ārkārtējas. Pēdējos divus gadus, kopš Otello 2008. gadā Romā, nebijām tikušies. Šopavasar Čikāgā mēģinājumā uzreiz viss bija perfekti. Nebija nekādu aizrādījumu. Viņš pat pateica, ka esmu vēl labākā vokālajā formā. Mani savukārt priecē, ka, kļūstot vecāks, Muti ir kļuvis labsirdīgāks. Tik daudz jokojis viņš nav nekad - ar publiku un ar kori, kas no smiekliem raud. Cilvēki viņu mīl pa īstam, jo viņš ir īsts cilvēks, īsts vīrietis. Viņam nekas nav jātēlo, viņš tāds ir.
Bet ar La Scala viņam tomēr nesaderēja, aizgāja…
Itāļiem ir ļoti lielas problēmas cilvēciskā ziņā. Es pats biju klāt, kad Romā skatuves strādnieki mēģinājumā visu laiku sarunājās. Bet akustika ir tāda, ka viss ir dzirdams. Muti saka: jums ir brīnišķīgs teātris, akustika, lūdzu, nerunājiet, jo visu var dzirdēt. Vienu, otru, trešo, piekto reizi… Visbeidzot nolaida rokas un jautāja: kāpēc jūs mani kaitināt?
Pēkšņā debija La Scala, ielecot un izglābjot izrādi nokaitētā situācijā, bija ekstrēms piedzīvojums?
Pēc izrādes pateicu viņiem, ka ne jau par tādu pirmizrādi es sapņoju, ka palikšu bez solo aplausiem. Vispār nesapratu, kas notiek, - priekškaru mums aiztaisīja deguna priekšā, jo publika zālē kāvās. Man skaidroja: tev jāsaprot, ka te publika ir mežonīga, rūpējamies par jūsu drošību. Bet es sapratu, ka tur ir arī necieņa pret māksliniekiem. Pēc pirmizrādes palikām pat bez šampanieša glāzes, bez nekā. Paldies Dievam, Alise Zinovjeva, manas skolotājas audzēkne, uzdāvināja Rocher konfektes. Mēs ar aģentu viesnīcā ēdām konfektes un dzērām no krāna ūdeni. Lūk, šāda man bija pirmizrāde Milānā. No vienas puses, izglābu teātri un ļoti labi nopelnīju. Bet es vairs tā negribu, jo tā ir nopietna pazemošana. Nu kam man tas? Enerģētiski, intuitīvi gaidīju no šā teātra kaut ko vairāk. Arī mākslinieciskā ziņā - ka orķestris būs labāks.
La Scala orķestris taču arvien bijis izcils?
Bija! Es domāju, ir līdzīgi kā pie mums - kad Mariss Jansons bija pie mūsu Operas orķestra diriģenta pults, tad viņi uzreiz spēlēja citādi. Bet, atgriežoties pie attieksmes, - vai Olgai Borodinai kaut kas tāds varētu notikt? Vai Marijai Guļeginai, Roberto Alanjam vai Jonasam Kaufmanam, kuru es aizvietoju?
Un kā vēl notika - Alanju publika izsvilpa, viņš pameta skatuvi!
Skatījos internetā, kā viņš dziedāja, un kā tenors varu pateikt: viņš nodziedāja normāli, tur nebija nekā tāda, lai viņu izsvilptu. Tur notika tas pats, kas manā izrādē, - publika zālē sāka kliegt uz augšu, bet augšas publika uz leju. Pēc tam viņi satikās un sāka kauties. Viņš tikai aizgāja nost no skatuves pagaidīt. Kāpēc uz skatuves uzlēca tas otrs tenors džinsos? Šā skandāla dēļ La Scala atcēla Manona Lesko, kur man būtu jādzied ar diriģentu Rikardo Šaijī. Bet, lai viņam nemaksātu, iestudējumu atcēla. Es ar Šaijī šo operu nodziedāju Leipcigā.
Otello lomai tavā biogrāfijā ir visinteresantākais liktenis. Zalcburgas festivālā ap to bija troksnis?
Vai tad austriešu kritiķi atļaus itālim būt labākam nekā Karajans? Un pašiem nav drosmes viņam iekost. Kā var iekost Muti? Uzrakstīt, ka ir slikts sastāvs. Tas pats tikko notika Vīnē. Muti palūdza nodiriģēt Donu Žuanu. Viņš nodiriģēja, un kritiķi uzrakstīja: cik sliktu sastāvu Muti izvēlējies. Kad viņš palūdza jaunajam intendantam Maijeram, lai paziņo avīzēm, ka viņš to neizvēlējās, tas netika izdarīts. Sakarā ar to Maestro Muti atteicās no Aīdas jauniestudējuma Vīnē 2013. gadā, kurā man paredzēts pirmoreiz dziedāt Radamesa lomu. Aīda notiks, bet tikai bez Rikardo Muti.
Droši vien turpmāk braukāsi uz Čikāgu, kur Muti kļuvis par orķestra galveno diriģentu?
Maestro grib koncertizpildījumā iestudēt dažādas operas: Manonu Lesko, Ernāni, Pirātus, arī Pīķa dāmu. Es ierunājos par Šostakoviča Lēdiju Makbetu. Pēc mūsu koncertiem viens no kritiķiem uzrakstīja: nenoliedzami Antoņenko šobrīd ir labākais Otello jaunajā paaudzē. Pēc koncerta Ņujorkā Karnegīhollā Maestro man pateica: šovakar tu esi iegājis vēsturē.
Kur tev pašam labāk patīk dziedāt?
Tas ir arī ieradums - kur biežāk dziedi, tur arī labi jūties. Tāpēc man ļoti patīk strādāt Stokholmā. Tur jau visu esmu izstaigājis, zinu, kur iet un kur kāds veikals.
Bet Ņujorkā?
Pēc divām nedēļām man no turienes gribas aizbēgt. Tā absolūti nav mana pilsēta. Enerģētiski tā ir traka pilsēta, cilvēki iet pāri ielai pie sarkanas gaismas un vēl pāri grūž ratos bērnus, bet mašīnas brauc pa trim joslām piecās rindās. Vasarā tur ir tik sutīgs un karsts, ka nevar izturēt. Ziemā drēgnums iet līdz kauliem.
Bet cilvēki ir pieklājīgi, negrūstās, nelamājas…
O, nevajag. Mēs aizgājām uz komiskās operas Dons Paskvāle publisko ģenerālmēģinājumu. Anna Ņetrebko dziedāja fantastiski, Oto Šenka inscenējums asprātīgs. Mēs smējāmies, bet sieviete blakus sāka lamāties: ko mēs te traucējam viņai klausīties? Viņa nevienu reizi neaplaudēja un neiesmējās. Kad viņai to aizrādīju, viņa man pateica: jūs esat traks. Tad teicu: jā, protams, ar ko lepojos!
Kā radās tava interese par dziedāšanu, mūziku?
Kad Mediņos stājos pie Sīmaņa spēlēt saksofonu, viņš mani nepaņēma; iestājās Gints Pabērzs. Es nākamajā gadā aizgāju uz dziedāšanu un iemīlējos skolotājas balsī, viņa toreiz vēl aktīvi dziedāja. Paraugs bija brīnišķīgs. No dabas bija muzikalitāte. Spēlēju klavieres, klarneti, saksofonu un paspēju pamācīties mežragu. Protams, bija smags darbs. Jesļi dolgo mučitsja, čto ņibudj polučitsja! (Ja ilgi mocīsies, kaut kas arī izdosies.)
Dzimtā mūziķu nebija?
Mana tēva tēvocis Mihails Antoņenko Baltkrievijā spēlēja klarneti, bieži - ģenerāļu kāzās Gomeļā. Mans tēvs uz Latviju atbrauca pēc tam, kad Baltkrievijā PSRS laikos tika tiesāts par to, ka piedalījās draudzē, kas rīkoja slepenus dievkalpojumus mežos. Viņš dabūja piecus gadus nosēdēt cietumā Sibīrijā. Pēc tam Baltkrievijā viņš darbu nevarēja dabūt, atbrauca uz Rīgu un kā bomzis dzīvoja Čiekurkalnā, saslima ar tuberkulozi, nonāca slimnīcā. Taču viņš bija ļoti labs celtnieks un vēlāk Bauskā cēla kolhozu Uzvara - pieskatīja brigādes no Moldovas un Ukrainas, un neviena nagla nepazuda. Priekšsēdētājam alga bija 700 rubļu, bet viņam pāri tūkstotim! Tad viņš satika manu māti. Man ir divi pusbrāļi - Valērijs un Vitālijs Kanopjolkini no mammas pirmās laulības - un vēl esam četri Antoņenko, es esmu vecākais. Visi tagad ir Amerikā.
Plašajai Antoņenko saimei ir paveicies, ka tagad ir internets, e-pasts, SKYPE, Facebook?
Starp citu, man vēstuļu tagad trūkst. Tās iekšējās tremolo izjūtas - tu aizej līdz pastkastītei un redzi tur vēstuli! Parasti gan nāk tikai līgumi no aģentūras ar Priority zīmogu.
Kas būtisks paredzēts tuvākajos plānos?
Otello Parīzē ar Renē Flemingu un Marko Armiliato pie diriģenta pults un septembrī Apmetnis (Triptihā) Londonas Koventgārdena operā. Meitene no rietumiem Stokholmas operā ar Nīnu Stemmi. Tomēr domās esmu jau 2013. gadā, kad sāksies Aīda un Trubadūrs Cīrihē. Tas būs visnopietnākais darbs. Pilnīgi jaunas lomas.
Atminies, kad pēdējoreiz Latvijā esi uzstājies ārpus Rīgas?
Rēzeknē pirms gadiem divpadsmit. Tas bija Ziemassvētkos ar diriģentu Andri Veismani un citiem dziedātājiem. Atceros, ka atceļā Andrim Brambergam mašīnā sabojājās sildītājs. Bija tik auksts, ka Rīgā pie Teikas izkāpu ar stīvu ķermeni. Ierāpos vannā, un man sāpēja viss ķermenis no siltā ūdens.
Kā pārvari dabisko slinkumu?
Vienkārši ir jāiet uz darbu. Ja nav mēģinājumu, ir grūti sevi piespiest. Ja daudz darba, viss ir kārtībā. Tad esmu vienmēr formā.
Kā tu kompensē koncentrēšanos mūzikai?
Makšķerēšana. Tas ir mēģinājums atslēgties no skaņām, kuras visu laiku ripo pa galvu. Visas 34 karūsas, kas dzīvo manā akvārijā un baseinā, pats esmu noķēris.
Kāda ir slavas vara un mesli?
(Iesmejas.) Romā mūs ar Margaritu neielaida, jo bijām ar suni. Nākamajā dienā ar to pašu suni mēs jau sēdējām pie galdiņa, pie kura ēda Sofija Lorēna, jo bijām kopā ar Maestro Muti. Ja negribu, nesniedzu intervijas, nepiekrītu fotosesijām. Mūsu visu motivācija kādreiz bija māksla, mācījāmies mākslas dēļ. Kāda motivācija ir šodien? Paskaties uz Aleksandru! Viņš ir tik jauns, un viņam jau viss ir. Forši nopelnīt pāris tūkstošus vienā vakarā. Bet ne jau tāpēc es aizgāju dziedāt. Ja gribēsi kļūt par dziedātāju tikai tādēļ, lai labi nopelnītu, nekas tur neiznāks. Deutsche Grammophon grib, lai es kļūtu par viņu ekskluzīvo mākslinieku, bet es negribu būt ekskluzīvs, ierakstīties tikai viņiem. Esmu tur, kur esmu, tikai ar darbu. Esmu operas vidē jau pietiekami slavens bez tā sauktās publicity (PR). Muti man teica: «Taisi no sevis Dīvu!»
Viss, ko daru Latvijā, ir labdarība. Starp citu, šogad Ņujorkā dziedāju koncertu, lai vāktu naudiņu operstudijas Figaro jubilejai. Lai nodziedātu koncertu Neretas baznīcā, atteicos glābt Pīķa dāmas izrādi Vīnes Valsts operā. Un nenožēloju, jo cilvēki brauca speciāli uz Neretu. Pateica, ka nemūžam nav dzirdējuši, ka tur tik labi skan vietējās ērģeles… Ha-ha.
Tagad pasaulē jūtama holivudiskā tendence izvēlēties jaunos un daiļos skatuves māksliniekus. Nākas tievēt?
Bet vai Braiens Terfels izskatās skaisti? Vai visas slavenās dīvas ir skaistules? Kad Inga Kalna nodziedāja noklausīšanos pie Rikardo Muti Zalcburgā, Elīna Peresa izsaucās: cik jūs esat skaista, kā jūs dziedat! Un es stāvu un domāju: re, pie mums viņu neuzskata par skaistu. Bet šeit cilvēks no malas, ieraugot viņu kopumā, kopā ar balsi, atklāj, cik viņa ir brīnišķīga! Ervīns Šrots gan var droši iet reklamēt vīriešu apakšveļu. Bet viņa sieva Anna Ņetrebko dzīvē nemaz nav tik skaista kā uz skatuves. Viņa ir fantastiska, kad dzied! Nu ko es, resnais Antoņenko, te runāju? Lai notievētu, slavenā Debora Voita veica kuņģa samazināšanas operāciju. Kad Montserrata Kavaljē dziedāja Salomi, viņa bija melnā tērpā uz melna fona, un uz viņas kleitas bija uzzīmēts slaids ķermenis. Reiz Traviatā viņai nolūza balss, un pēdējā cēlienā iznāca aizvietotāja, tieva kā pirkstiņš. Kad diloņslimā Violeta pie spoguļa dziedāja slaveno tekstu «ak, kā esmu izmainījusies», nācās nolaist priekškaru, jo publika sāka zviegt. Bet Pavaroti neviens nemūžam nav pateicis: mēs tevi neņemsim, jo tu esi resns. Divkaujas skatā Donā Karlosā viņš pat varēja atļauties sēdēt un vicināt zobenu, bet korim vajadzēja viņu piesegt.
Atdevis sevi visu, nejūties iztukšots?
Vēlāk. Pēc izrādēm nevaru aizmigt līdz trijiem, četriem. Un nākamajā rītā negribu mosties. Tu guli un elpo retāk nekā nepieciešams. Tāda sajūta, ka negribas pat elpot…
Tipiskais tenora stereotips: jūtīgs, ar šallīti ap kaklu. Bet tu dzer aukstu alu?!
Tāpat kā Pavaroti, dzeru ūdeni ar ledu, zinu - ja kaut kas ar rīkli un iedzeršu siltu, būs tikai sliktāk. Viens mans labs draugs baritons Boriss Pacenko smēķē kā dūmenis, vienu cigareti pēc otras. Kad prasīju: kāpēc tu tā, - viņš attrauca: «Kas nemāk dziedāt, tam nesmēķēšana nepalīdz.» Zinu, ka viens mūsu slavenais baritons nedzer aukstu šņabi un dēļ tā visu mūžu cieš no silta šņabja.
Jūties laimīgs?
Man laimes sajūta ir saistīta ar kaut ko tik ļoti spēcīgu, ka elpa aizraujas. Tā es nejūtos. Bet nejūtos nelaimīgs. Viss ir kārtībā. Par to jājūtas pateicīgam. Laimes brīži ir ļoti īsi. Izstiepta diendienā, tā ir apmierinātības sajūta.
Video: www. diena. lv