Katru gadu Arhitektūras fakultāti absolvē pat vēl vairāk studentu, tomēr šogad lielākā daļa ekspertu vienprātīgi izceļ divus jaunos arhitektus Arnitu Ārmani un Kārli Melzobu, kas kopīgā divdaļīgā projektā piedāvā risinājumu kādai šarmantai un kultūrvēsturiski blīvai vietai Maskavas priekšpilsētā: Siena tirgus apbūves attīstība un Šaurās ielas telpas koncepcija.
Kur jūs paši dzīvojat, un kā jums tur patīk?
Kārlis Melzobs. Mēs tagad dzīvojam Mežciemā, un, manuprāt, padomju dzīvojamo mikrorajonu lielākā problēma ir nevis arhitektūra, bet gan tās un īpaši ārtelpu uzturēšana. Vienu brīdi dzīvojām Maskavas priekšpilsētā, un tad arī parādījās interese par to vietu.
Vai par jūsu projektu ieinteresējušās kādas atbildīgas pilsētas amatpersonas?
Arnita. Mūsu projektu apbalvoja ne vien arhitektūras portāls A4D, bet arī žurnāla Latvijas Architektūra galvenais redaktors Jānis Lejnieks. Un tā kā viņš ir arī Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijā, tad kaut kādā ziņā var teikt, ka projekts ir pamanīts un pat tapis sadarbībā ar atbildīgām iestādēm, jo konsultējāmies ar Lejnieku jau projekta tapšanas gaitā.
Kārlis. Vienīgi pašlaik par apbūvi tai vietā investoru interese nav pārāk liela, tāpēc varbūt to sadarbību nevar izvērst praktiski.
Ko ieteiktu pārplānot arhitektūras izglītībā Latvijā?
Arnita. Mēs esam mācījušies arī ārzemēs - Milānā, Tronheimā un Oslo. Pēdējo semestri mācījāmies Arhitektūras un dizaina skolā Oslo, un tā likās visiespaidīgākā. Varēja just, ka tur ieguldīti iespaidīgi līdzekļi. Tur pasniedzēji ar studentiem nodarbojas daudz vairāk, jo viņi var atļauties nestrādāt paralēli vēl visādus darbus. Pie mums tā nav.
Kārlis. Problēmu izglītībā ir ļoti daudz, esam arī mēģinājuši kaut ko ieteikt, bet trūkst iniciatīvas no fakultātes puses. Oslo augstskolā, piemēram, bija ļoti laba liela bibliotēka, kādas šeit nav. Tāpat materiālā bāze pavisam citā līmenī. Strādājām laboratorijā, kur bija pieejami visdažādākie materiāli, kas ietekmē domāšanu. Tā ir ļoti būtiska pieredze, pie mums pārsvarā tiek apgūta tikai digitālā maketēšana. Vēl būtiski regulāri, bieži aicināt veiksmīgus, pieredzējušus arhitektus kā vieslektorus.
Arnita. Gribētu strādāt Latvijā, arhitektūrā, protams. Manuprāt, Latvijā ir vēl ļoti daudz iespēju. Ir arī nepieciešamība pēc visādiem risinājumiem. Visvieglāk jau arī ir strādāt ar vietām, kas ir zināmas, pazīstamas. Paralēli droši vien kaut ko taisītu arī ārzemēs.
Jūsu projekta uzrādītās problēmas sasaucas ar jau plašu publicitāti guvušo latviešu nespēju sadarboties. Vai arī to var risināt ar arhitekta instrumentiem?
Kārlis. Noteikti arhitektūra ir viens no iedarbīgiem līdzekļiem, kā tur kaut ko mainīt. Tomēr daudz ko nosaka arī investors, piemēram, būvējot daudzdzīvokļu māju, ko viņš tur grib, tieši kādiem cilvēkiem kādu māju viņš grib uzbūvēt.
Arnita. Lai mainītos ieradumi, ir ļoti svarīga publiskās telpas kvalitāte. Tas ir izšķiroši, lai cilvēks gribētu kaut kur uzturēties. Arhitekts var radīt pievilcīgu vidi, piemēram, tos zaļos pagalmiņus, lai tas būtu aicinoši. Bet mēs jau neaicinām tagad visus rīdziniekus pulcēties mazos pagalmiņos. Ir runa tieši par noteiktu Maskavas priekšpilsētas rajonu. Tā specifika un tradīcija tur jau bija, mēs savā projektā to tikai izceļam un piedāvājam mūsdienīgi attīstīt. Svarīgs tai kopības trūkumā ir viss kas - gan mentalitāte, gan arī, piemēram, laikapstākļi, kas šeit ierobežo publiskās vides izmantošanu, kad ir auksts, snieg vai līst.
Kārlis. Manuprāt, vissvarīgāk ir dažādot piedāvājumu, jo cilvēki var vēlēties dzīvot atšķirīgi - pulcēties pilsētā vai nedēļas nogalēs braukt uz laukiem. Jo dažādāk, jo labāk, bet būtiski ir radīt vidi tai dažādībai, atsakoties no stereotipiskiem priekšstatiem un risinājumiem.