Patriotisms un mīlas mokas
Tobrīd dzejniekam jau aiz muguras bija debijas grāmata Biķeris (1907), viens no retajiem lasāmajiem t. s. latviešu dekadences darbiem, arī krājums Dievišķīgās rotaļas (1919), kurā jaunības dienu dzejas drūmo pasauli nomainīja gaišāks skats uz dzīvi, bet viņa populārākais darbs, poēma prozā Straumēni bija vēl priekšā.
Trīsdesmito gadu beigās iesāktā Virzas Rakstu izdošana aprāvās tikai daļēji realizēta okupācijas un pasaules kara dēļ. Tā kā vēlāks Virzas literāro darbu apkopojums iznāca trimdā, bet dzejnieka dzimtenē viņa darbi tika slēpti specfondos kā nevēlami un pat autora vārdu skaļi labāk bija neizrunāt, vajadzība pēc šādiem rakstiem briedusi pietiekami ilgi.
Laikmetā un lirā un Skaidrībā redzam dzejnieka prieku un sajūsmu par neatkarīgu Latviju, kā arī pretrunīgo noskaņojumu karā un bēgļu gaitās cietušajā sabiedrībā (Lauku saruna, 39. lpp, Kareivju saruna, 42. lpp). No vienas puses, liekas, ka nu visam vajadzētu būt labi: «Projām nu nedienas melnās un kautiņi, / Mierīgi darbojas latviešu ļautiņi» (Zemnieka prieki, 284. lpp), no otras - dzejnieks pamanās atrast sētas durvis, caur kurām paveras skats uz kādu pamestu, sen aizmirstu dārzu, kur gremdēties melanholiskās pārdomās par lietu nīcību.
Jau Biķerī Virzu redzam kā intīmās pasaules apcerētāju, un šo tēmu Virza neatstāj novārtā arī te. Ja patriotiskajos dzejoļos netrūkst konkrētu laika detaļu, tad, aprakstīdams mīlas mokas, dzejnieks ļaujas fantāzijai un viņam tik mīļās franču dzejas stilizācijai, plosās fauni un nimfas, reizēm pasprūk kāds franču vārdiņš, un rotaļīgam vieglumam blakus stāv arī nāve: «Nāvi meklēdams, es gāju, / Viņa bij man tuvu klāt. / Te kā Pegass jūs ar kāju / Manā sirdī iespērāt». (Trejādība, 309. lpp).
Liroepiskajos darbos šie motīvi izvērsti plašāk, piemēram, sievai, dzejniecei Elzai Stērstei, veltītajā poēmā Marselīne Nevermor, kurā darbojas kāda valdzinoša femme fatale. Diezgan jauki te aprakstītas divdesmito gadu Rīgas dāmas, kuras «...tādas kā šis Bastejkalna kanāls, / Pa kuru vizinājas pūlis banāls». (143. lpp). Un vispār Virzas dzejā pilsēta rādīta kā diezgan nejauka vieta, kur trokšņo auto un atšķirībā no jaukajiem laukiem valda netīrība un posts. Neuzticība laikmeta izgudrojumiem atklājas arī zinātniski fantastiskajā (!) poēmā L'Esprit nouveau par mistisku ceļojumu laikā. Ar plašu vērienu Poēmas paver iespēju izklejoties arī romantizētos viduslaikos (Bretaņas leģenda), kā arī tēvijas vēsturē - Hercogs Jēkabs, Karalis Nameitis - protams, atbilstoši tā laika priekšstatiem.
Rainis - sauss, Aspazija - strauja
Gana interesanta ir Skaidrību un arī šo sējumu noslēdzošā, kā autors to nosauc, didaktiskā poēma Dzejas māksla. Galvenā atziņa, ko tā sniedz par dzeju, ir vecum vecā: «Ko karsti stāsta sirds, to auksti galva strādā» (383. lpp), taču intriģējoša ir tajā atklātā autora attieksme pret saviem kolēģiem: Rainis - pārāk sauss un abstrakts, Aspazija - pārāk strauja, Poruks - žēlabains un vēl pie tam formā vājš u. t. t. Savu vietiņu atrod arī Virzas dzīvesbiedre, par kuras dzeju viņš gan nebilst nevienu sliktu vārdu.
Virzas dzeja apkopo visu to, kas viņa laika latviešu literatūrā ir labs, kā arī to, kas gandrīz pēc deviņdesmit gadiem varētu likties kaitinošs. Redzam, ka latvietis ir spējīgs iziet ārpus sava tēva sētiņas, dzīvot pilsētā vai, piemēram, aizbraukt uz Eiropu, un tomēr viņš met skatu atpakaļ uz dzimtajām ārēm, kuras tomēr mīl vairāk par visu. Viņš pazīst izsmalcinātas manieres, tomēr nesarauc degunu, sajutis kūts smaku. Iespējams, tā viņu valdzina daudz vairāk nekā smalks parfīms.