Taču, ja konkrēti, nolaižotoies uz Zemes, man gaišo brīžu ir bijis (un vēl būs) pa pilnam.
Kad pirmajā klasē iemīlējos klasesbiedrenē Rasmā un, kaut man nesanāca tas, ko sirdī un prātā loloju, tās jūtas ir aktuālas vēl šodien, apliecinot, ka mīlestība nekad nebeidzas.
Kad smagi trūcīgajos laikos, saņēmis pirmo naudiņu par darbu skolas brīvlaikā, skrēju, sažņaudzis tos dažus rubļus, pie mammas atdot ģimenes budžetam un ceļš tik garš likās. Mammas sejā ieraudzīju to gaišumu, kas arī mani pavadījis visu mūžu.
Kad beidzot notika tas, par ko es vienmēr esmu bijis pārliecināts, bet necerēju sagaidīt. Respektīvi, kad PSRS sabruka un atgriezās Latvijas neatkarība.
Kad sapratu, ka man vairs nav jāslēpj savas domas, jo mani vairs netramdīs.
Nu, protams, kad Kazā sastapu, ko cerēju - savus domubiedrus, jo vienīgi cerība mudināja tur doties, nebija kā tagad, kad mobilie dzīvi atvieglo.
Patiešām, gaišie brīži turpinās ik dienas. Noteikti - katrs mirklis, kad redzu, kā bērnam saprašana vairojas, ir piedzimšanas vērts, tāpat kā katrs rīts to apliecina. Ak tā, piemirsās pateikt, ka es vēl arvien ar tām pašām acīm un pārsvarā gaišām domām atklāti raugos Pasaulē.
Šajā bildē bildē es ar mammu un māsu pirmo reizi esmu jūrā un priecājos, ka esmu saņēmis dūšu.
Protams, mammas roka palīdzēja.
Gaišie mirkli kopā ar vecmāmiņu
Man dzīves gaišie brīži saistās ar bērnību. Biju pilsētas bērns, ļoti slimīgs, tāpēc lielāko daļu bērnības pavadīju laukos pie vecāsmammas.
Kad biju pavisam maza, es viņu saucu par Babucīti. Vēlāk, kad paaugos, mammas māsa saviem bērniem, jo tie bija jaunāki, iemācīja vārdu «omīte». Tad arī man Babucīte kļuva par omīti, kas likās modīgāk.
Mana vecmāmiņa bija poliete no turīgas ģimenes, bet viņa no tēva mājām aizgāja un kā viesstrādniece nokļuva Latvijā.
Dzīvojot pie vecmāmiņas, iemācījos visus lauku darbus, kas attiecīgi izveidoja manu raksturu. Jo, lai izravētu garās biešu vagas, vajadzēja lielu pacietību. Tāpat, lai izslauktu govi, man kā mazam meitēnam bija nepieciešama drosme un stipras rokas.
Man ļoti patika šie lauku darbi, ja nu vienīgi nevarēju ciest zārdot sienu.
Vecmāmiņa iemācīja, ka dzīvē var paļauties tikai uz saviem spēkiem un nekad negaidīt palīdzību no malas. Viņa vienmēr mācēja interesanti pastāstīt par savu dzīvi, un nebija svešas arī ezoteriskās lietas, ko es toreiz klausījos kā pasaku.
Tie bija īpaši mirkļi, kad viņa stāstīja visādus stāstus.
Atceros, reiz nācām no kapiem un viņa mācīja, ka no kapiem neko nedrīkstot nest. Bet reiz es kapos biju norāvusi rozīti, iebāzusi biksēs. Domāju, tik skaista! Paņemšu. Un tā nu eju ar rozīti kabatā, bet kaimiņš mani izdomā pabaidīt -šis no krūmiem izlec laukā! Biju pārbijusies ne pa jokam. Nodomāju - patiesi no kapiem neko vairs nenesīšu. Un vairs nenesu arī.
Vecmāmiņa man iemācīja daudzas dzīves gudrības, kuras palikušas atmiņā uz visu dzīvi. Bet tikai ar gadiem, kad nācās saskarties ar šīm neizprotamajām lietām, atcerējos omītes stāstus.
Omīte man palikusi atmiņā kā baltā māmiņa. Viņa staigāja garos svārkos, baltā lakatiņā. Un arī omītes lauku rūdījums mani pavada visu dzīvi. Māku visus lauku darbus, man nevienam nav jālūdz palīdzība. Kaut arī tagad es to varētu nedarīt, tomēr savās mājās, arī savā dārzā daru visus vīrieša darbus.
Tā kā omītei bija ļoti liela nozīme manā dzīvē, ļoti gribu, lai arī mani mazbērni par mani pēc gadiem varētu pateikt to pašu. Gaišs brīdis gaidāms arī šo sestdien, 7. jūlijā, Lielvārdē.
Sieviešu biedrības Emergo rīkotā pirmā Latvijas vecmāmiņu konkursa Vecmāmiņa 2012 ietvaros Lielvārdes evaņģēliski luteriskajā baznīcā plkst. 11.30 notiks aizlūgums par Latvijas sievietēm, kā arī konkursa Vecmāmiņa 2012 dalībniecēm un organizatorēm.
Pēc dievnama apmeklējuma finālistes un organizatores dosies uz Andreja Pumpura Lielvārdes muzeju, kas atrodas pie Lāčplēša gultas Daugavas krastā. Dienas noslēgumā paredzēts Likteņdārza apmeklējums Koknesē. Būs iespējams doties eksursijā pa Likteņdārzu gida pavadībā, notiks krūmu stādīšana, akmeņu likšana un ugunskura kuršana.
Šajā dienā sāksim arī vākt parakstus Vecvecāku dienas ieviešanai Latvijā. Aicinām pievienoties!
Stella Vilema