Tēva klasē viņš studē arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. Desmit gadu vecumā Georgijs pirmoreiz spēlēja kopā ar orķestri. Drīz kļuva par laureātu Aleksandra Skrjabina 9. Starptautiskajā konkursā Parīzē, saņēma Friderika Šopēna balvu 22. Starptautiskajā konkursā Moncā (Itālija). 2014. gada augustā Georgijs uzvarēja Friderika Šopēna 9. Starptautiskajā Jauno pianistu konkursā Ķīnā. Viņš ir uzstājies Francijā, Itālijā, Vācijā, Polijā, Igaunijā, Lietuvā. Šajā sezonā vien pianists koncertēja Parīzē, Diseldorfā, vēl šomēnes - arī Stokholmā un Kārlstadē. Viņš saka: «Šis būs mans pirmais nopietnais koncerts Rīgā. Lielajā ģildē esmu uzstājies jau vairākas reizes, taču ne solokoncertā. Pirmo reizi te spēlēju pirms desmit gadiem Dārziņskolas jubilejas koncertā. Man bija deviņi gadi, mācījos otrajā klasē un četrrocīgi kopā ar Raimondu Paulu spēlēju džezu!»
Kas motivēja veidot tieši Šopēnam veltītu monogrāfisku programmu?
Šopēns man ir ļoti tuvs komponists, esmu ar viņu aizrāvies jau trīs gadus. Kopš pērn Liepājas pianisma zvaigžņu festivālā atskaņoju viņa Klavierkoncertu, esmu spēlējis tikai Šopēnu. Solovakara pirmajā daļā būs tikai miniatūras, bet otrajā - Trešā klaviersonāte, lielāki darbi. Būs liela dažādība, jo Šopēns ir komponists, kuram katrā skaņdarbā patika veidot savu, individuālu pasauli. Pat mazai prelūdijai ir vesels stāsts. Man ļoti patīk katram skaņdarbam veidot dramaturģisku stāstu. Manuprāt, tas ļoti der Šopēna mūzikai, jo lielās stāstošās līnijas viņam ir ļoti svarīgas. Vēl es atklāju, ka komponists ir simbolists. Pētot viņa mūziku, var atrast ļoti interesantas satura zīmes, sākot ar krusta simboliku - kā Baham. Parasti ko tādu Šopēna mūzikā nemeklējam, taču ir ļoti interesanti pētīt viņa mūzikas valodu. Vispirms analizēju, veidoju savu dramaturģisko stāstu un tikai tad sāku spēlēt.
Koncertā vēlos parādīt komponista attīstību pilnā žanru spektrā no agrīnā, jau spilgti ģeniālā līdz pat nobriedušajam, vēlīnajam Šopēnam, kura mūzika ir ļoti polifoniska, traģiska, ļoti tumša. Viens no vissarežģītākajiem uzdevumiem, interpretējot viņa mūziku, ir saprast katru žanru. Uzskatu, ka vajag ļoti daudz klausīties un zināt poļu folkloru, lai vispār saprastu, kas ir mazurka vai polonēze. Tikai pēc tam tev ir tiesības kaut ko spēlēt.
Kādi ir Šopēnam raksturīgākie simboli? To semantika ir objektīva?
Krusta simbols ir diezgan objektīvs, acīmredzams. Bet ir arī subjektīva simbolika. Daudzos skaņdarbos var atrast līdzīgus signālus. Piemēram, vientuļš, ar sforzando izcelts unisons oktāvā. Dažreiz tas parādās pēkšņi, pat it kā neloģiski. Kāpēc? Manā skatījumā tas ir kā sauciens no viņsaules, no aizkapa. Tas, protams, ir subjektīvi. Bet, ja tu noteikti zini, ka šajā skaņdarbā tas atkārtosies, tu saproti, ka tas nav nejauši, bet ar jēgu un to vajag ļoti smalki izcelt. Šopēns ir ļoti intelektuāls. Vēlīnais Šopēns ir kaut kas pilnīgi nepārspējams - viņa mūzikas valoda ir tik sarežģīta, idiosinkrētiska, izteikti individuāla, ka mani neapmierina neviena citu pianistu interpretācija. Mēs sakām: vēlīnais, lai gan komponists nodzīvoja tikai 39 gadus. Divdesmit gadu vecumā viņš jau bija nobriedis cilvēks, mākslinieks. Arī tāpēc man viņš šobrīd ir vistuvākais komponists.
Tavi interpreta stāsti ir literāri? Kur tos ņem?
Tie ir saistīti ar mākslu vai literatūru. Piemēram, mūzikas vēstījums man atgādina par Hamletu. Stāsts var būt pat ilustratīvs. Varu spēlēt sev ļoti nozīmīgu skaņdarba vietu un iztēlē redzēt Hieronimusa Bosa gleznu. Piemēram, Barkarolā skan divas tēmas, taču tās nekontrastē: kur meklēt atšķirīgo? Ilgi domāju, visbeidzot atcerējos Tarkovska filmu Nostalģija, kurā ir divas tēmas - pirmā ir cilvēka ilgas pēc dzimtenes svešumā, bet otra saistīta ar kaut ko ļoti itālisku. Tas ļoti der, jo barkarola ir gondoljera dziesma par Itāliju. Skaņdarba beigās ir korālis, bet filmas noslēgumā redzam milzīgu katedrāli. Snieg.
Šopeniānas iemesls nebija gatavošanās 9. Starptautiskajam Šopēna konkursam Ķīnā, kurā guvi spožu uzvaru?
Tieši pateicoties uzvarai augustā Ķīnā, man bija koncerti Parīzē, Diseldorfā un tikko Kārlstadē Zviedrijā. Polijas ierakstu kompānijā Dux Records taps mans pirmais CD. Protams, Šopēna mūzikas albums, un kāpēc gan to neierakstīt Rīgā? Vēlos visus savus CD ierakstīt nevis studijā, bet dzīvos koncertos - brīdī, kad kaut kas notiek! Redzēs, kā būs un kādā stāvoklī ir Lielās ģildes klavieres, jo kompānijas direktore Malgorzata Polaņska ir ļoti autoritatīva: ja viņai nepatiks, neizdos! Viņa ir arī mīļa un atvērta kundze, kurai ļoti patīk mācīt, dalīties pieredzē. Viņa vienmēr pirmā ieraksta Penderecka jaundarbus, ir ierakstījusi tādus pianistus kā Daniils Trifonovs, Gariks Olsons. Mani viņa dzirdēja pirms četriem gadiem, kad Polijā spēlēju Bēthovena 4. klavierkoncertu. CD būs pieejams ne tikai Latvijas un Polijas tirgū, bet visā Eiropā. Dux laidīs klajā arī mana brāļa Andreja debijas albumus.
Konkurss Ķīnā bija priekš savējiem, tajā skaitā amerikāņu ķīniešiem (viena meitene bija no Džuljarda skolas, puisis no Kērtisa institūta). Es biju vienīgais Eiropas pārstāvis. Konkurss bija sarežģīts, bija jāapgūst trīs stundas ilgs repertuārs. Fināls bija ar orķestri. Karsts, mitrs, visu laiku biju nosvīdis, un visbīstamākais, ja blakus strādā kondicionētājs. Arī man sapūta nervu, bija ļoti grūti spēlēt finālā. Ķīnā ir 60 miljoni (!) pianistu. Katrā pilsētā un piepilsētā ir mūzikas skola ar visjaunākajiem Steinway instrumentiem. Viņiem ir kultūras bums, pianisma uzplaukums. Liels nopelns te ir slavenajam Lanam Lanam - elkam, kuram daudzi grib līdzināties. Ir ļoti grūti ar viņiem konkurēt, jo viņi spēlē perfekti. Uzvarēt var tikai spilgta personība ar savu pasauli un individuālu valodu.
Nav viegli būt pianistu dēlam un skolniekam?
Izaugu zem klavierēm: mums bija liela istaba, kur man bija dažādas rotaļlietas, bet man ļoti patika sēdēt zem flīģeļa. Labi atceros, kā mamma spēlēja Šopēnu un brālis - etīdes. Ausīs palika nevis gammas, bet tieši ģeniālā mūzika. Šķiet, ja bērnībā novēro kaut ko ģeniālu, tas paliek uz visu mūžu. Vecāki skatījās Tarkovska vai Germana filmas, un šos pavisam nejauši ieraudzītos kadrus laikam atcerēšos visu dzīvi. Mamma mani ļoti agri iemācīja vingrināties patstāvīgi. Brālis dalās koncertējoša mākslinieka pieredzē. Tēvs ir unikāls pedagogs, jo viņš netraucē, neko nelauž, tikai mēģina attīstīt tavas stiprās puses. Mums ir lielisks kontakts, un ir liela priekšrocība, ka jebkurā brīdī varam parunāt par mūziku - ļoti nopietni un bez steigas. Vienmēr no viņa mācos. Ne tikai mūziku. Ir jāzina viss - literatūra, filozofija, māksla, lai pianisms nebūtu tukšs. Ir liels gods pamosties un zināt, ka man būs stunda ar savu tēvu. Tas iedvesmo.
Pastudēt ārzemēs nevēlies?
Man ir kontakts ar Sergeju Babajanu, kurš kādreiz Maskavas konservatorijā studējis kopā ar manu tēvu, bet tagad pasniedz Ņujorkas Džuljarda skolā un bieži uzstājas kopā ar Martu Argeriču. Viņš ir Daniila Trifonova pedagogs un ļoti interesants mūziķis. Taču es negribu ilgi dzīvot svešumā. Gribu dzīvot mājās.
Ko novēroji, koncertēdams Zviedrijā?
Tur ir ļoti sarežģīta situācija mūzikas izglītībā. Klavierspēli profesionāli sāk mācīt tikai 18 gadu vecumā, tātad es tikko sāktu! Bērnībā netiek ielikti pamati, nav stipru mūzikas tradīciju, tāpēc arī nav tik liela mēroga personību kā norvēģiem Grīgs vai somiem Sibēliuss. Tur goda vietā ir hokejs. Bet ir arī labas koncertzāles un daudz naudas, jo Zviedrijas ekonomika tagad ir visstraujāk augošākā Skandināvijā. Kārlstades koncertzālē bija pilnīgi jauns instruments - vēl kaprīzs, kā mazs bērns. Ir arī ierakstu aparatūra. Bet pianistu nav. Klausītāji gan ir. Viņiem ļoti patīk, ja atbrauc jauns mākslinieks, - viņi brīnās, ka 19 gadu vecumā var tā spēlēt. Bez notīm! Viņiem bija arī interesanti, ka atbraucu ar savu krēslu. Tas ir zemāks nekā parasti. Speciāli pasūtīju divus klavierbeņķus, jo daudz eksperimentēju ar skanējumu. Ļoti svarīgs ir arī svars un sēdekļa materiāls: ciets vai maigs. Bet tas ir garš stāsts. Viens krēsls ir tieši Šopēnam, ar to biju arī konkursā Ķīnā.