Garšu līdzībai iemesls droši vien ir tas, ka Francijā maizi cep pārsvarā no cieto šķirņu kviešu miltiem. Iespējams, tieši tāpēc maize ir tik elastīga un ar tik daudzām «acīm». Bet varbūt tā ir tāda tāpēc, ka ne tikai mīcīta, bet pat dauzīta. Lai gan pieļauju, ka īstais iemesls tomēr ir ieraugs (miltu un ūdens maisījumu ar rauga piedevu atstāj uz noteiktu laiku ierūgt vai pat ieskābt).
Bagete ir visslavenākā no visām - Francijas lielākā apsēstība. To dažreiz pasniedz pat ar pastu (makaroniem). Tā ir visā Francijā, un, ja tās nav, skaidrs, ka jūs nemaz neesat Francijā. Ja no rīta gadās pamosties svešā viesnīcā bez mazākās sajēgas, kur atrodaties, atliek vien palūkoties pa logu. Ja redzat ļaudis ar padusē pasistiem pusmetru gariem maizes stieņiem, skaidrs, ka esat pamodušies filozofu, vīna dzērēju un maizes skrubinātāju zemē.
Bagetei ir brālis un māsa. «Bastards» (bᅢᄁtarde tulkojumā no franču valodas nozīmē bastards) ir mazliet īsāks par slaveno māsu, bet, tā kā svars abiem vienāds, atlikums aizgājis druknumā. «Fisella» (ficelle tulkojumā no franču valodas nozīmē - diegs, aukla, stīga) ir krietni mazāka par saviem radiniekiem un sasniedz tikai pusi no to svara. Taču gēni visiem vienādi - kviešu milti, kuros iejauc raugu vai, īpašos gadījumos un veikalos, speciālo ieraugu, ko atšķaida ar ūdeni, un pievieno knibucīti sāls un cukura.
Es īsti nesaprotu, kāpēc bagetes tik ātri sacietē - jau nākamajā rītā tās ir kā golfa nūja, nevis maize. Daži avoti to skaidro ar e-vielu neesamību, kaut gan manas mātes ceptā maize, kas arī tiek cepta tieši no tādām pašām sastāvdaļām, svaiga stāv nedēļu, pat pusotru (protams, ne jau vienkārši izlikta uz galda, bet dvielī ietīta). Lai kā arī tur būtu, sacietēšanas ātrums nozīmē vien to, ka ik rītu jāpērk jauna bagete. Reiz biju apmetusies Tūrā (pilsēta Francijas vidienē) viesnīcā, kas atradās blakus vietējai bulanžērijai, kurā rosība sākās jau ap septiņiem, un pēc trim stundām viss rīta cepiens bija izpirkts. Ko viņi ar šo pirkumu dara? Man ir aizdomas, ka visu apēd petit dejeuner, apziežot ar sviestu un ievārījumu un piedzerot stipru kafiju.
Tikpat slavens kā bagete ir kruasāns, taču tas ir garšīgāks. Tā smarža! Un sviesta pilnā garša! Kruasāns tādā paskatā, kāds tas ir šodien, dzimis pagājušā gadsimta sākumā. Līdz tam kruasāns tika cepts no rauga mīklas, pēc tam - no kārtainās rauga mīklas. Tās pagatavošana ir sarežģīta, tādēļ pat Francijā lielākoties nopērkami saldētās mīklas kruasāni - iešaut krāsnī jau nu mācēs katrs.