Likums ļauj šos amatus ieņemt personām, tostarp nepilsoņiem, uzreiz no augstskolas sola, turklāt pieļaujot, ka svarīgus lēmumus viņi sāk pieņemt, nemaz neapguvuši bāriņtiesas darbinieka zināšanu minimumu - to drīkst izdarīt gada laikā.
Nenoliedzami, ir situācijas, kad izlēmīga un ātra rīcība patiešām var glābt bērna dzīvību, ko mēdz apdraudēt vardarbīgi vai nolaidīgi vecāki. Tomēr ir daudz gadījumu, kad bāriņtiesu pieņemtie lēmumi tikuši vērtēti kā pārsteidzīgi. Pērn bāriņtiesas uzraugošā, Labklājības ministrijai pakļautā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) saņēmusi teju 300 sūdzību par bāriņtiesu darbu, trešdaļa no tām atzītas par pamatotām. Pretēja aina ir saistībā ar tiesām - kā liecina pēdējā apkopotā statistika par 2013. gadu Latvijā kopumā, tiesā pārsūdzēti 85 bāriņtiesu lēmumi, no kuriem atcelti vien seši. Jāakcentē, ka vairākums pārsūdzību ir saistītas ar aizgādības tiesību pārtraukšanu.
Bāriņtiesām labvēlīgās ar tiesvedībām saistītās statistikas iespējamais izskaidrojums ir tiesu pārslodze un fakts, ka bāriņtiesu lēmumu nepamatotība ir grūti pierādāma. Uz to norāda zvērināta advokāte Krista Milberga: «Neviena Bāriņtiesu likuma norma neparedz bāriņtiesas pienākumu [gadījumos, kad bāriņtiesas amatpersona vienpersoniski vai koleģiāli lemj par bērna izņemšanu no ģimenes] pieaicināt prokuroru, advokātu un policiju, vienlaicīgi fiksējot apstākļus, no kuriem bērns tiek izņemts [lai būtu] objektīvi, tiesā pārbaudāmi pierādījumi (foto vai video). Administratīvajās tiesās gan rajonu, gan apgabalu līmenī nākas saskarties ar situāciju, ka vienīgie pierādījumi ir bāriņtiesu darbinieku «sacerējumi» protokollēmumu veidā, kuriem nav nekādu citu objektīvu pierādījumu.»
Tiesa, kas nav tiesa
Vārda «tiesa» klātbūtne pašu bāriņtiesu apzīmējumā ir maldinoša - tās nav piederīgas tiesu varai. Tās dibina pašvaldības, kuru deputāti arī ievēl bāriņtiesu darbiniekus, taču citas varas par šo savā rīcībā lielā mērā neatkarīgo iestādi viņiem formāli nav. Bāriņtiesas uzrauga tikai jau pieminētā VBTAI, taču lēmumus konkrētās lietās drīkst vērtēt un atcelt vienīgi tiesa. Tas nozīmē, ka bāriņtiesas iespējamās kļūdas nav atceļamas tādā ātrumā, kādā tās varēja tapt pieļautas iestādes plašo pilnvaru dēļ.
Izpētot pēdējos gados Saeimas pieņemtos grozījumus Bāriņtiesu likumā, atklājas, ka vairākums no tiem vēl vairāk nostiprinājuši šo iestāžu varu, līdz ar to - būtiskāk ierobežojot vecāku tiesības. Izgāzušies priekšlikumi, kas strīdīgu bāriņtiesas lēmumu gadījumā ļautu, piemēram, bez bērnu aprūpes tiesībām palikušajiem vecākiem saņemt valsts apmaksāta advokāta palīdzību. Pretēji ir ar bāriņtiesu iespēju paplašināšanu - šādi rosinājumi iziet cauri, turklāt - pieklājīgā ātrumā, un kopš pērnā gada bērni no ģimenes var tikt izņemti ar vienpersonisku bāriņtiesas darbinieka lēmumu, turklāt viņam nav pienākums atklāt, kurp bērns tiks vests. Savukārt bāriņtiesa par Latvijas iedzīvotājiem drīkst zināt daudz, ieskaitot viņu bankas kontu atlikumu.
Arvien vairāk šķiršanu
Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzē redzams, ka pēdējos piecpadsmit gados bāriņtiesu pieņemto lēmumu skaits saistībā ar vienu no galvenajām to funkcijām - bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanu - turējies vienā līmenī - vidēji 1600 personu gadā -, taču pēdējā laikā vērojams pieaugums. Ja ņem vērā, ka krīzes gados no Latvijas emigrējusi apmēram ceturtā daļa iedzīvotāju, bāriņtiesu aktivitāte būtiski palielinājusies. Pārtrauktās bērna aizgādības tiesības tiek atjaunotas vien trešdaļā vai pusē gadījumu, pārējie bērni dzīvo vai nu ar vienu no vecākiem, vai nonāk pie citiem aizbildņiem, audžuģimenēm, vai - sliktākajā gadījumā - sociālās aprūpes iestādē.
Tiklīdz bērns ir juridiski brīvs, viņu iespējams nodot adopcijā uz ārvalstīm, kas, kā Diena atklāja pērn pavasarī publiskotajā rakstu sērijā, ietver biznesa elementus - ienākumus no adopcijas procesa organizēšanas gūst dažādas iestādes un personas. Savukārt Amerikas Savienoto Valstu aģentūras par latviešu bērnu adopcijas organizēšanu iekasē apmēram pusotru miljonu eiro gadā. Jāpiebilst, ka tieši šajā lielvalstī jaunus vecākus sev guvis vairākums Latvijas bērnu, kas nodoti adopcijā ārzemniekiem, - pustūkstotis pēdējās desmitgades laikā. Viņu tālais ceļš Latvijā sācies no bāriņtiesu kabinetiem un beidzies uz labklājības ministra galda, kura paraksts stāv uz gala atļaujas.
Augstākas prasības
Bērna intereses - šī ir universāla frāze, ar ko bāriņtiesu vadība visos gadījumos attaisno savas darbības. Aizvadītā Saeimas sasaukuma Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne (Vienotība) atklāja, ka saņēmusi daudzu iedzīvotāju sūdzības par bāriņtiesu darbu: «Diemžēl tās nav tikai emocijas, jo bāriņtiesu pieņemtie lēmumi salīdzinoši bieži tiek atcelti tiesas ceļā. (..) Ikviens nepamatots lēmums, ar kuru bērni tiek šķirti no ģimenes, ir ne vien traģēdija bērniem un viņu tuviniekiem, bet būtiski iedragā arī visas tieslietu sistēmas prestižu.» I. Čepāne rosināja izvirzīt augstākas kvalifikācijas prasības bāriņtiesu amatpersonām un ieviest atbildību par kļūdainiem lēmumiem. Arī krīzes centra Dardedze valdes locekle Laila Balode pirms vairākiem gadiem norādīja, ka «ne visiem bāriņtiesu vadītājiem ir tāda dzīves un profesionālā pieredze, lai konkrētajā brīdī un situācijā spētu pieņemt objektīvu un nešaubīgu lēmumu par bērna palikšanu ģimenē vai ne». Tagad viņa savu kritisko vērtējumu mainījusi un saka, ka novērojusi pozitīvu dinamiku, ko veicinājušas, piemēram, bāriņtiesu priekšsēdētāju regulārās mācības.
VBTAI Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta vadītāja Valentīna Gluščenko Dienai skaidro, ka, konstatējot pārkāpumus bāriņtiesu amatpersonu rīcībā, «katrā konkrētā gadījumā tiek vērtēta nepieciešamība informēt pašvaldību, vienlaikus lūdzot izvērtēt bāriņtiesas priekšsēdētāja vai bāriņtiesas locekļa atbilstību amatam», tāpat var tikt informētas tiesībsargājošās iestādes. Taču bāriņtiesu darbības vēsturē Latvijā bijis tikai viens gadījums, kad kādas bāriņtiesas priekšsēdētājs saukts pie kriminālatbildības.