Pasaulē aizvien aktīvāk investē alternatīvās enerģijas tehnoloģijās - alternatīvo energoresursu izmantošana ir paliekoša tendence. Latvijas energobilance uzrāda lielas atšķirības starp pašnodrošinājumu un energoresursu importu (64,1%), turklāt importā dominē tradicionālie enerģijas avoti - naftas produkti, gāze, ogles -, kuru cenas strauji aug gan rūkošo rezervju, gan politiskās situācijas dēļ.
Jau 2009. gadā Eiropas Parlamenta (EP) un Padomes direktīvā par atjaunojamajiem energoresursiem (AER) un vēlāk stratēģijā Eiropa 2020 tika noteikts līdz 2020. gadam palielināt AER izmantošanu līdz 20% no ES kopējās energobilances. Līdz ar Trešo enerģijas paketi un Stratēģiju Baltijas jūras reģionam īpaši ir akcentēta arī nepieciešamība pēc enerģijas piegādātāju dažādošanas un vienotas infrastruktūras izveides Baltijas reģionā. Latvijas interesēs ir šo pieeju izmantot.
No AER ražotās elektroenerģijas ziņā ar 41,2% (2008. gada dati) Latvija ir ES līderos. Salīdzinājumam - Zviedrijā tie ir 55,5%, Somijā - 31%. Tomēr, ja ievēro mūsu resursus, tad alternatīvo enerģijas avotu izmantošana Latvijā ir salīdzinoši vāji attīstīta. No šiem 41,2% lielās HES veidoja 39%, 0,9% - mazās HES, 0,8% - VES un 0,5% - AER izmantojošas koģenerācijas stacijas.
Zināms, ka 56% Latvijas teritorijas klāj meži. Latvijas Biomasas asociācijas dati liecina, ka Latvijā koksnes pietiek 30 TWh enerģijas saražošanai gadā (Latvijas gada patēriņš ir ap 15 TWh), taču tā vietā, lai to izmantotu, mēs ik gadu aptuveni 600 tūkstošus tonnu koksnes granulu eksportējam. Skandināvija un Lielbritānija tās izmanto apkurei un elektrībai. Paši maksājam par dārgāko fosilo kurināmo. Šķeldas cenas īpatsvars enerģijas pašizmaksā (50%) ir mazāks nekā gāzei (80%), tas nozīmē, ka šķeldas izejvielu cenu svārstības mazāk ietekmētu elektroenerģijas cenas, tomēr tieši gāze 2009. gadā veidoja 28,4% no Latvijas energopatēriņa.
Latvijā ir iespējams paralēli attīstīt vairākus AER, piemēram, ģeotermālo enerģiju. Zemgalē jau ir rasti veiksmīgi risinājumi tās izmantošanai nelielos objektos - privātmājās, skolās u.tml. Veiksmīgs risinājums Latvijā būtu tādas vēja enerģijas stacijas, kuru jaudu iespējams strauji mainīt, saglabājot darba efektivitāti. HES turpinās ieņemt nozīmīgu vietu Latvijas energobilancē, taču nedrīkstētu aizmirst arī par saules enerģiju. Eiropas Savienības Joint Research Centre dati atklāj, ka kvadrātmetrs Latvijas zemes saņem tikpat daudz saules enerģijas, cik Ziemeļfrancija, Dienvidanglija un Čehija, bet Latvijas dienvidu teritorijas ir pat pielīdzināmas Parīzei, Vācijas dienvidiem un Ungārijai.
Spītējot tradicionālajiem pieņēmumiem par Ziemeļvalstīm, Dānija jau ir pierādījusi, ka saules enerģijas izmantošana var būt izdevīga. Savukārt Somijas pilsētās, kas izmanto biomasu, (pēc Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas datiem) 2008./2009. g. siltumtarifi bija vidēji 48 eiro/Mwh, turpretim Latvijā - 62 eiro/Mwh. Šajos virzienos jāstrādā arī mums.
Latvijas un tās iedzīvotāju interesēs ir jāattīsta valsts enerģētikas stratēģija, izvērtējot iespējamos risinājumus un perspektīvākos Latvijas energoresursu izmantošanas scenārijus. Dānija ir aprēķinājusi, ka, atbrīvojoties no fosilās enerģijas, tās IK pieaugums izmaksās ap 0,3% dārgāk. Līdzīgi aprēķini jāveic Latvijā.
Attīstot AER, bez politiskā atbalsta neiztikt, to Energoefektivitātes rīcības plānā oficiāli atzinis arī EP. Latvijas Saeimā topošajam Atjaunojamās enerģijas likumam būs noteicoša nozīme AER attīstībai valstī. Ļoti svarīgi, lai likums iezīmētu perspektīvu, radot labvēlīgus apstākļus zaļajām investīcijām, bet nepārvēršoties par atsevišķu interešu īstenošanas platformu.
Alternatīvās enerģijas attīstīšana nenoliedzami prasa spēcīgu politisko gribu un ievērojamas sākotnējās investīcijas, taču tā ir ieguldījums Latvijas ilgtermiņa attīstībā.
* EP deputāte, Ārlietu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas (ETP/PS/Vienotība)