Pati nesen piedzīvoju, ka slimnīcās ārsti neatlicina laiku sarunai ar pacientu, tādēļ rodas pārpratumi. Kādu rītu vecmāmiņai palika slikti ar sirdi un ātrā palīdzība nogādāja viņu slimnīcā. Pēc pāris dienām, nespējot atjaunot normālu sirds ritmu, ārsti vecmāmiņai piedāvāja doties uz Rīgu uz operāciju, lai ievietotu sirds stimulatoru. Vecmāmiņa bija ar mieru. Gods godam no Rīgas uz 200 kilometru attālo Liepājas slimnīcu viņai pakaļ atbrauca Katastrofu medicīnas centra brigāde un nogādāja Rīgā. Nākamajā rītā ierados slimnīcā, lai satiktu savu nu jau motorizēto vecmāmiņu, bet ieraudzīju viņu slimnīcas gultā raudošu. Izrādās, operācija nebija notikusi. Kāpēc? Vecmāmiņa nezina, jo neviens nesaka. Viņa domā - vai tiešām jāgrūž kukulis, lai kaut kas tiktu darīts? Izrādās, nē! Pēc piecu minūšu sarunas ar ārsti man kļuva skaidrs, ka sirds stimulators ir galējais risinājums. Tāpēc, kamēr vien bez stimulatora var iztikt, ārsti nelabprāt to ievieto. «Mums nav žēl aparāta, bet centīsimies atjaunot pacientes pašas sirds ritmu,» teica ārste.
Tomēr dakteri to varēja pateikt arī vecmāmiņai pašai. Citādi viņa raudot domā, ka ārstiem viņai - vecam cilvēkam - žēl izķērnāt aparātu.#
Jauna Privātās dzīves diskusija
Slims krīzes laikā
Ja nelaimējies saslimt un meklēt ģimenes ārsta, ātrās palīdzības vai slimnīcas mediķu palīdzību tieši tagad, kad veselības aprūpes sistēmā valda jukas, aicinām jūs, lasītāji, dalīties savā labajā/sliktajā pieredzē. Kāda bija ārstu un personāla sniegtā palīdzība un attieksme? Cik daudz naudas jums nācās maksāt par pakalpojumiem, ko valsts vairs nesedz?
Varbūt tagad darāt to, par ko brīdina ārsti, - vispār vairs viņus neapmeklējat un savas kaites ielaižat?
Rakstiet: [email protected]