Cik bieži vispār sanāk būt Latvijā?
Gadā divas trīs reizes šeit parādos. Latvijā atpūšos un satiekos ar draugiem. Nav diez cik bieži, bet man ar to pietiek, sevišķi ziemā (smejas). Man siltums un vasara patīk labāk. Ģipša dēļ tagad jāatsakās no ierastajiem ziemas priekiem slēpošanas un sniegavīra velšanas.
Kā esi iekārtojies ASV?
Ļoti labi. Nesen iegādājos tur māju. Starp Losandželosu un Sandjego. Pats gan dzīvoju salīdzinoši mierīgā pilsētiņā. Tur vienmēr ir silti, līst tikai kādas desmit reizes gadā. Vēl pirms dažām dienām sēdēju savā pagalmā un sauļojos. Saule jau vienmēr uzlabo garastāvokli. Ja ārā līst un skats pa logu drūms, tad arī pats staigā kā agonijā. Negribas neko darīt. Man gan treniņprocesā, gan sacensībās nepieciešams labs noskaņojums, tāpēc šai ziņā ASV man ir īstā vieta, kur dzīvot un trenēties.
ASV man pietrūkst draugu. Ja man būtu iespēja paņemt līdzi divus, noteikti to izmantotu. Arī tur, protams, daži ir, pārsvarā no BMX aprindām, bet nevaru pie viņiem ierasties piecos naktī un izrunāties no sirds. Zini, kādreiz bērnībā atrodi draugus, un tie ir uz mūžu. Vēlāk nāks citi draugi, bet jaunus vecos draugus neatrast.
Šogad pirmo reizi izcīnīji Pasaules kausu. Pēdējā posmā Francijā uzvarēji, par spīti slimībai.
Aizbraucu uz Franciju, aizvadīju treniņu, kurā jutos ļoti labi. No rīta pamodos, un galva dulla, kakls sāp, deguns tek... Zvanīju ārstam un teicu, ka nebūs labi. Tad viņš visu dienu mani dakterēja. Tajā posmā no sevis izspiedu maksimumu, un ar to bija pietiekami, lai nodrošinātu uzvaru kopvērtējumā. Vakarā man bija tik slikti, ka nevarēju ne pastaigāt, ne gulēt. Vēlāk mēģināju tikt skaidrībā, kā apslimu. Laikam pie vainas bija garais pārlidojums. Pēc tāliem lidojumiem jūtos ne visai labi: ietekmē gan klimata, gan laika maiņa.
Fantastisks posms padevās Dānijā, kad faktiski jau pēc pirmajām trim sekundēm uzvarēji finālsacensībās.
Tas bija mans labākais brauciens šogad. Toreiz labi jutos. Tur bija ļoti auksts. Visiem jau nepatīk aukstums, bet amerikāņiem tas ļoti nepatīk. Tā kā esmu latvietis, man tur bija nelielas priekšrocības pār saviem konkurentiem.
Tātad uzvarēji Kopenhāgenā, jo slikti jutās konkurenti?
Nē, nē (smejas). Tas arī, bet ne tikai. Ja man padodas labs sākums, tad es gandrīz vienmēr uzvaru braucienu. Jau sākumā izrāvos priekšā un neatstāju pretiniekiem iespējas. Lielākajai daļai sportistu patīk braukt otrajiem. Tad redz priekšā mērķi, kam dzīties pakaļ. Man patīk būt pirmajam. Gribēju šogad uzvarēt visos čempionātos, kur piedalījos, un tas arī gandrīz izdevās. Tāpēc mani neapmierina sēdēšana kādam astē, man vienkārši jābūt visiem priekšā.
Kas notika ASV posmā, kad pirms pēdējās virāžas zaudēji pirmo pozīciju un finišēji tikai trešais?
Pievīla tehnika. Salūza plauktiņš, kas tur stūri, tā gandrīz nokrita. Es laikus nenoreaģēju, tāpēc arī zaudēju savu vietu. Vēlāk apskatījos savu veco plauktiņu un pamanīju, ka arī tur jau sāka veidoties plaisa. Tad sāku izmantot citas firmas ražotos plauktiņus.
Pastāsti, kā tad īsti tiki pie ieģipsētas rokas!
NBL posma pirmajā braucienā laikam nebiju attiecīgi noskaņojies, uzlecu ar nepareizo kāju un lidojumā zaudēju līdzsvaru, aizmuguri uzrāva augšā, un piezemējos uz savas labās rokas. Plīsušas saites, lauzts kauls, un tagad jāiztiek bez treniņiem. Optimistiskākā prognoze, ka būšu gatavs atsākt treniņus marta sākumā, bet izskatās, ka ātrāk par aprīli tas tomēr nenotiks. Tas nozīmē, ka nāksies izlaist pirmos ABA posmus. Šis savainojums lika ne tikai priekšlaikus beigt šo sezonu, bet liks par sevi manīt arī nākamgad.
Kādi plāni nākamajai sezonai?
Šogad mērķis bija uzvarēt visur, bet nākamgad tas nebūs reāli. Pēc dažām nedēļām apspriedīsimies ar Ivo Lakuču un lemsim, ko nākamsezon mēģināsim sasniegt.
Kā tas nākas, ka Latvija tik īsā laika periodā izaudzinājusi tik izcilu BMX braucēju?
Tas ir Ivo Lakuča nopelns. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš Latvijā sāka attīstīt šo sporta veidu, un tagad to lieliski dara jau kā treneris. Arī citur ir tādi cilvēki, bet tādu sasniegumu nav. To pat nav iespējams noteikt, kas ir mūsu fenomens. Varbūt paliksim pie tā, ka man paveicās ar labu treneri, bet Ivo - ar talantīgu sportistu (smejas)?
Vai vēl kāds latvietis varētu sekmīgi startēt ABA, NBL un pasaules čempionātā?
Ir jau daži arī pamēģinājuši, bet gājis grūtāk, nekā viņi vēlētos. Šobrīd viņiem pietrūkst fiziskās un psiholoģiskās sagatavotības, lai cīnītos ar pasaules labākajiem vīriem.
Cik ilgi vēl plāno braukt?
Sešus gadus. Vismaz šobrīd tā domāju. Vēl divas olimpiskās spēles, un tad sportam pielikšu punktu. Protams, nevaru apgalvot, ka nepārdomāšu. Cik esmu runājis ar bijušajiem sportistiem, visi saka, lai braucu tik ilgi, kamēr varu.
Ko domā darīt pēc tam? Būsi treneris?
Treneris noteikti nebūšu. Ir cilvēki, kuri mentāli ir gatavi strādāt citu labā, bet es tāds neesmu. Šogad ar diviem draugiem uzsāku nelielu biznesu, investēju naudu vienā uzņēmumā, kas nodarbojas ar malkas eksportu. Tā ka es Latvijā esmu radījis jaunas darba vietas. Un tas ir tikai sākums.