jūliju viņa saņems 2240 latu. Daļa cilvēku Latvijā jau sen dzīvo pēc (ļoti) devalvēta lata kursa, katrā ziņā pēc citāda lata kursa, nekā tas vienmēr ir bijis daudziem cilvēkiem, uz kuru ienākumu samazinājuma rēķina tagad visiem jāizkuļas no krīzes. Par to, ka desmit latu ir _sīcene_, ko ikviens var atļauties ziedot piemineklim, pirms vairākiem gadiem dzirdēju no kāda Latvijā pazīstama jurista, bet nesen pārliecinājos, ka nacionālā valūta ir kritusi vēl zemāk - viens mazs puika, mīdams jauka ritenīša pedāļus, sauca otram mazam puikam, kas arī mina jauka ritenīša pedāļus: «Aizdod divdesmit latus!»
Un vēl. Vēlā piektdienas vakarā tie, kas brauca pa Ulmaņa gatvi, varbūt bija spiesti aizdomāties par to, ka Latvijā Dziesmu svētkiem ir piedzimis konkurents. Pavisam oficiāli tas saucās šopinga festivāls Grandiozā nakts iepirkšanās, kas būtībā bija visai dēmoniska Muzeju nakts parodija - iespēja pirkt un ēst naktī, ko piedāvāja tirdzniecības centrs Spice. Diemžēl kilometriem garās auto rindas apliecināja ne vien to, cik labprāt Latvijas iedzīvotāji ļaujas šādam pazemojumam, bet vizuāli provocēja uz sajūtu, ka Latvijas budžeta samazinājums par 500 miljoniem tāds nieks vien ir un gandrīz vai pat būtu uzskatāms par morālu nepieciešamību, lai cilvēki nedegradētos.
Tieši tāpēc šonedēļ, kad valdībai un deputātiem jāizšķiras par vienīgo atrasto iespēju, kā pasargāt valsti no vēl lielākas ķezas, gribētos sajust pārliecību, ka varas pārstāvji apzinās - lats nav devalvēts, ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā katrs lats joprojām ir un būs liela vērtība. Proti, tāpat kā solidaritātei, par ko amatpersonas pēdējā laikā daudz runā, nav nekādas jēgas, kamēr par to tikai runā, atbildība tiešām ir atbildība tad, ja tā balstīta realitātes sajūtā.
Turklāt šonedēļ ne mazāku atbildību kā no valdības un deputātiem gribētos sagaidīt arī no tā saucamajiem sociālajiem partneriem, kas kopā ar valdību parakstīja vienošanos par 500 miljonu latu budžeta deficīta samazināšanu. Un ne vien tāpēc, ka pēc šīs vienošanās parakstīšanas Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) sāka nodarboties ar kaut ko pilnīgi pretēju - organizēt akciju 11.novembra krastmalā. Ja LBAS ir paudusi savu izpratni par to, ka valdībai nav izvēles iespējas, tad pilnīgi nav skaidrs, kāpēc jau pagājušonedēļ tā nepalīdzēja valdībai ar priekšlikumiem, kā samazināt budžetu un veicināt ekonomikas attīstību, bet šonedēļ tās priekšlikums ir - cilvēki ielās. LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers presi informējis, ka vieta pasākumam (11.novembra krastmala) izvēlēta pēc iespējas plašāka, drošāka un tālāk no valsts iestādēm, jo apzinās, ka pasākums var kļūt nekontrolējams. Skan baisi, jo Rīgā vispār nav vietu (bet krastmala ir centrs!), kur organizēt nekontrolējamus pasākumus. Es arī esmu par pensionāriem, skolotājiem, policistiem, es arī apzinos, cik ļoti sāpīgs Latvijas šodienai un nākotnei ir līdzekļu samazinājums izglītībā, medicīnā, kultūrā, un tiktāl arī mana vieta 18.jūnijā būtu krastmalā, taču ko mēs visi, kas ir «Par manu un tavu Latviju», tur ar vai bez ķieģeļiem rokās varam prasīt? Atcelt budžeta grozījumus, lai vispār apstātos pensiju un algu izmaksa? Citu valdību? Ušakovu? Šleseru? Vienīgais, ko mēs šobrīd varam prasīt, ir citu situāciju valstī, taču tad mums jādzīvo pasakā un no Daugavas jāizvelk zelta zivtiņa, kam tādu prasību izvirzīt.
Taču bez prasīšanas vēl daudz ko var darīt. Lūk, Tautas partijas līderis Mareks Segliņš nupat uztraukumā par to, ka nākamo Saeimas vēlēšanu rezultāti varētu būt līdzīgi pašvaldību vēlēšanām, ir atzinis, ka tas tā tiešām būs, «ja mēs, latvieši (..), tikai domāsim, kā ielikt puļķi ritenī otram, ko mēs visu laiku politikā darām». Taču Tautas partijai ir visas iespējas vismaz vienu tādu puļķi no riteņa izvilkt, un to varētu izdarīt, izvelkot Kalvīti no Lattelecom padomes priekšsēdētāja amata. Tieši pirms mēneša mēs uzzinājām - Kalvītis tik tiešām bijis TP puļķis: raidījumā 100. pants Solvita Āboltiņa atzina, ka Dombrovska valdības apstiprināšanas cena esot bijis Kalvīša amats. Un, ja es izjustu nopietnu provokāciju kaut kur šonedēļ piedalīties, tad šis Kalvīša amats būtu viens no smagākajiem «taisnības un solidaritātes» argumentiem. Tieši tāpēc, ka tik nepārprotams un simbolisks. Un, pat ja kāds to sauktu tikai par sabiedrisko attiecību jautājumu, pašreiz nedrīkst būt nesakārtotu attiecību ar sabiedrību. Lai ritenis ripotu uz priekšu bez aizdomām, ka mazāk nodrošinātie tiek upurēti, lai labāk nodrošinātie varētu turpināt dzīvot tikpat labi, kā līdz šim.