8. decembrī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos muzikāla izrāde visai ģimenei Sudraba slidas (pamatā Mērijas Meipsas-Dodžas romāns Sudraba slidas), kurā aktieri gandrīz visu laiku pavadīs uz slidām. Par aktieru slidošanas mākslu vairāk norūpējies izrādes oriģinālmūzikas autors Maestro Raimonds Pauls, kurš, mēģinājumos noraudzīdamies aktieru riņķošanā uz ledus, prāto - kritīs vai nekritīs! Sudraba slidu mūzika arī ir īpaša - pirmo ierakstu pieredzējis Latvijas Radio studijas flīģelis Steinway, kura skanējums R. Paula izpildījumā ir galvenais balsts izrādes muzikālajā materiālā.
Īstais laiks brīnumiem
Viens no pazīstamākajiem Ziemassvētku stāstiem Sudraba slidas aizved uz XIX gadsimta Holandi - tās aizsalušajiem kanāliem, kur slido bērni, vējdzirnavām, kas griežas ziemas vējos, un mājām, kurās mīt gan bagātie, gan nabagie. Mazās Grēteles un viņas krietnā brāļa Hansa ģimenē ir daudz mīlestības un savstarpējs atbalsts, bet trūkst līdzekļu, lai iegādātos slidas un piedalītos slidošanas sacensības. Taču izrādās - bagātie bērni nebūt nav skopi un ļauni, un notiek brīnumi. Edmunds Freibergs, kurš gadiem ilgi strādājis ar teātra Ziemassvētku programmu, atzīst - Sudraba slidas viņam joprojām ir mīļa un tuva bērnības grāmata, kuru viņšvēlreiz vēlas atklāt savai un jaunākai paaudzei. «Šajā gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē vētrainajā un kašķīgajā laikā, kad vieni kļūst nabagāki, bet citi - blēdīgā veidā bagātāki, ir īstais brīdis atgādināt - visi zem šīm Dieva debesīm esam vienādi. Visi vienlīdz esam pelnījuši sapratni, līdzcietību un mīlestību. Ziemassvētku brīnums notiek, kad cilvēku sirdis paveras cita pret citu, kad miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Par to arī izrāde,» stāsta E. Freibergs.
Ieaudzināt atbildību
Sudraba slidu stāsts režisoram ir tuvs un saprotams - arī E. Freibergam ir māsa, un arī režisora ģimene viņa bērnībā dzīvojusi trūcīgi. Bet vai bērni mūsdienās spēj būt tikpat līdzcietīgi un izpalīdzīgi, kā tas ir Sudraba slidās? «Man negribas izdarīt vispārinājumus. Ir dažādi bērni - nešpetnāki, labestīgāki, sirsnīgāki. Arī Sudraba slidās ir gan vieni, gan otri, tikai tur notiek pārvērtības uz labo pusi. Arī manā bērnībā un šodien bērni ir ļoti dažādi,» norāda E. Freibergs. Režisors ir pārliecināts, ka svarīgākā ir vecāku audzināšana un vērtības, kas tiek iemācītas ģimenē. «Pirmā lieta, ko ģimenē vajadzētu ieaudzināt, ir atbildība - kaut vai par kādu sīkumu. Bērniem ir jāzina, ka ne tikai vecāki ir atbildīgi par viņiem, bet arī paši bērni viens par otru un līdzcilvēkiem ir atbildīgi. Tā tas ir Sudraba slidās - Hanss domā par savu māsu, Grētele - par brāli, un abi ir gatavi vienīgo slidu pāri atdot otram,» stāsta režisors un piebilst, ka bieži vien trūcīgās ģimenēs veidojas jūtīgāki un sirsnīgāki bērni, jo viņi zina, ko nozīmē dzīves un likteņa pārbaudījumi. Bērni, kuriem nekā netrūkst, iespējams, neiedomājas par citu sāpēm un to, ka citiem kaut kā var pietrūkt.
Pasakas pabaro ilgas
Sudraba slidas nav vienīgais Ziemassvētku stāsts, ko E. Freibergs iestudējis teātrī. Divus gadus režisors strādājis ar Kārļa Skalbes pasākām, iestudējot miniizrādes Ziemassvētki būdiņā un Kaķīša dzirnaviņas. Režisors atzīst - līdz šim mīļākais Ziemassvētku stāsts teātrī viņam ir Ziemassvētki būdiņā, kas ir sirsnīga un latviska izrāde ar ļoti skaistu mūziku un morāli. Kāpēc pasakas? «Vēlēšanās pēc pasakām rodas no diezgan skarbas dzīves. Mēs pasakās satiekam to, pēc kā ilgojamies. Pasakās mācāmies, kā pie ilgošanās objekta tikt. Latviešu dzīve allaž bijusi diezgan skarba, to nosaka gan tas, kur mēs atrodamies, gan tas, kāda mūsu dzīve gadsimtiem ir bijusi. Pasakās ir milzīga gudrība un tas piepildījums, kas ne vienmēr ir dzīvē.» Lai arī savu reizi romantiķis, režisors atzīst: «Dzīve iemāca, ka nevar vienmēr peldēt romantisma mākoņos. Ir jābūt arī reālistam, sevišķi teātrī.»
Režisora dzirde
2010./2011. gada teātra sezonā Edmundam Freibergam pasniegta Spēlmaņu nakts balva kā labākajam otrā plāna aktierim par Alekseja Aleksandroviča Kareņina lomas atveidojumu izrādē Anna Kareņina. E. Freibergs atzīst - pozitīvs darba novērtējums jebkurā profesijā ir svarīgs un dod stimulu darboties tālāk. «Biju nolēmis kā aktieris uz skatuves nekāpt - visam savs laiks. Bet Kareņina loma mani pati nopirka - tā ir tik kārdinoša, ka nevarēju atteikties. Paldies režisoram, kas man noticēja un uzticēja lomu.» E. Freibergs neslēpj - kā jebkurš cits aktieris, arī viņš ir atkarīgs no režisoriem. Pats sev lomu iedalīt nevar un netiktu galā, vienlaikus iestudējot un spēlējot. «Ja piedāvātu bagātu un dziļu lomu, varbūt piekristu spēlēt, lai gan man tas prasa ļoti daudz spēka.»
Kā režisors E. Freibergs cenšas bez banalitātes un klišejām uz skatuves uzburt tik trauslas lietas kā mīlestība, ilgas, brīnumi pārliecībā - ja režisors, kas veido izrādes par romantiskām tēmām - sapņiem un mīlestību -, pats to neizjūt, nekas nevar sanākt. «Tāpat kā ir muzikālā dzirde, ir arī režisora dzirde. Kādreiz tā man ir palīdzējusi, kādreiz - pievīlusi,» atklāj E. Freibergs. Režisora dzirde veidojas no daudziem komponentiem, viens no tiem ir pasaules izjūta. E. Freibergs novērojis, ka jaunie režisori teātrī ienāk ar ļoti dažādu pasaules izjūtu - vieni pasauli preparē kā ļoti nežēlīgu un redz no melnu, traģisku, izmisušu, citi pasauli redz citādu. «Pats svarīgākais teātrī ir cienīt cilvēku, jo teātra mākslas galvenais objekts ir cilvēks. Lai par cilvēku runātu, brīžiem arī nežēlīgi, viņš ir jāciena un jāmīl. Ja cilvēku nemīl, nav tiesību par viņu runā. Tā ir apgrēcība. Var parādīt cilvēka plusus un mīnusus, velnu un Dievu, bet visa pamatā ir cilvēka mīlestība.»
Teātris