Šāds virsraksts rotā Krievijas Permas apgabala laikraksta Piektdiena 28. janvāra numura rakstu. Publikācijas autori norāda, ka nepieredzēti augsto kartupeļu cenu pamatā ir sliktā raža un izdevīgāk uz tālo Permu ir vest kartupeļus no Nīderlandes un Lietuvas, tiekot apsvērts pat imports no Ēģiptes. Līdzīga informācija lasāma Kazahstānas presē - kartupeļu nepietikšot līdz ziemas beigām, jo ražotāji krājumus pārdevuši Krievijas tirgotājiem. Pat tādā valstī ar attīstītu lauksaimniecības sektoru kā Ukraina dārzeņu, arī kartupeļu, imports pēdējo piecu gadu laikā palielinājies 19 (!) reižu (Ukrinform, 26.01.2011.) Citiem vārdiem sakot, informācija pašmāju masu medijos, ka augsto kartupeļu cenu iemesls Latvijā ir preces deficīts kaimiņvalstīs, nevis, teiksim, tirgotāju ļauna sazvērestība, ir pareiza.
Vai šajā situācijā (un tādas atkārtoties, t. sk. citās preču grupās) Latvija var ko darīt? Noteikt augstas izvedmuitas operatīvi un bez saskaņošanas ar Eiropu nevar, veidot stratēģiskās rezerves lielākajai daļai pārtikas ir bezjēdzīgi. Šķiet, loģiskāk ir - lai cik tas banāli un pašsaprotami skanētu - veicināt lauksaimniecisko ražošanu, valsts līmenī saprotot, ka globālo tendenču rezultātā (deficīts un cenu kāpumi kļūs par nelāgu ikdienu) pārtika kļūst par nacionālās drošības, stabilitātes jautājumu. Plus - jo detalizētāk sabiedrībai tiek skaidrots notiekošais preču tirgos, jo lielāka iespēja, ka pircēji ar konkrētās preces panisku izpirkšanu situāciju nepasliktinās.