Mani vienmēr ir šķitusi neizprotama Latvijā pieņemtā patiesība, ka, piemēram, vecās ēkās un lauku mājās pelējumam ir jābūt, jo tas pieder pie lietas. Var būt, ka arī Latvijā šobrīd ir pieejamas modernas tehnoloģijas, kā ar šo smakojošo sērgu tikt galā, vien es ar to neesmu saskārusies. Tomēr plašākā mērogā zināšanu par to, ka ar pelējumu tiešā un pārnestā nozīmē nav jāsadzīvo, mums gan trūkst.
Patiesībā zināšanu (nejaukt ar formālo izglītību!) trūkums jebkurā dzīves jomā ir Latvijas lielākā bēda. Ja pēc pusgadsimta padomju verdzībā mēs varējām pamatoti aizbildināties, ka mums nebija pieejamas tās pašas zināšanas, kas citiem Rietumu pasaulē, tad pēdējiem divdesmit gadiem tāds attaisnojums vairs neder. Nemaz nerunājot par pēdējiem sešiem gadiem, ko esam pavadījuši pilntiesīgas Eiropas Savienības dalībvalsts statusā. Tās zināšanas jau nav nekas tāds, kas pašiem jāizgudro, tās tikai ir jāprot atrast un izmantot savā labā.
Zināšanas ir vajadzīgas, lai pieņemtu kvalitatīvus lēmumus par savām personīgajām finansēm un kredītiem, par savu veselību un izglītību, par sabiedrības un valsts funkcionēšanu, un, jā, arī par politiku valsts līmenī. Tās ir vajadzīgas ikdienā un svētkos, tās virza cilvēka un pasaules attīstību. Tās neļauj ieslīgt apātijā un ļauj izkārpīties no jebkuras bedres.
Ja mēs divdesmit neatkarības gados būtu ieguvuši patiesas zināšanas par ekonomikas un politikas likumsakarībām, tad, visticamāk, nebūtu tur, kur esam. Taču to nevar sagaidīt tikai no varas jeb «augšām». Nevienai varai pārāk zinoša tautas masa nav izdevīga, jo līdz ar to tā kļūst bīstama, uzmācīgi prasīga un konkurētspējīga ar tiem, kas tikuši pie varas. Vara nodrošina tikai zināšanu minimumu jeb pamata prasmes, un neko vairāk no tās arī nevar sagaidīt, ja vien pati tauta neprasa un nedara vairāk.
No tāda viedokļa ir labi, ka cilvēki brauc uz ārzemēm mācīties un strādāt, izraujas no savas ierastās vides. Tas nozīmē, ka viņi ir zināšanu kāri un arī iegūst zināšanas par dzīvi dažādās jomās. Nav jābrīnās, ka viņi aizbrauc, jo uz vietas Latvijā viņiem pietrūkst zināšanu. Viņi kā indivīdi neapšaubāmi ir ieguvēji, kamēr valsts ir zaudētāja.
Ja man jautātu pēc padoma, par ko balsot vēlēšanās, tad es raudzītos pēc tādas partijas, kas piedāvā visvairāk iespēju tepat Latvijā iegūt patiesas zināšanas. Gan mēs zinātu, kā tās lietot.