Pilsētā noteiktās aprindās klīst runas, ka potenciālie vēlēšanu uzvarētāji cenšas vienoties vai ir jau vienojušies par bezpartijiska, «profesionāla» Ministru prezidenta kandidāta nominēšanu pēc 17. septembra Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Daļēji šīs baumas apstiprina arī tas, kādus savus premjera kandidātus partijas publiski nominējušas. Saskaņas centrs nosaucis uzreiz divus, un tas varētu liecināt, ka neviens nav īstais. Turklāt runā, ka Nilam Ušakovam tāpat Rīgā labi, bet Jānis Urbanovičs pārāk esot pieradis pie vispārējo jautājumu politiķa lomas, sēžot mīkstajā Saeimas krēslā. Zatlera Reformu partijas kandidāts Edmunds Sprūdžs arī neliekas patiešām nopietni domāts - ja nu vienīgi «jauneklīguma» publicitātes uzturēšanai. Vienotība liekas godīgi virzām Valdi Dombrovski, bet sevišķi pēdējo dienu V. Zatlera asā retorika pret pašreizējā premjera vadīto valdību lielas cerības viņam tikt vēlreiz nominētam vēlreiz neatstāj (protams, lietas var koriģēt vēlēšanu rezultātu matemātika).
Interesanti, kur notiek sarunas par «profesionālā» premjera saskaņošanu. Ka tik ne atkal zoodārzā vai kādā citā dārzā. Jo šis process ir pilnīgi ačgārna demokrātija, kur sabiedrībai kārtējo reizi var tikt ierādīta «pēdējo uzzinājušo» loma. Mēs varam filozofēt par «profesionāļu» valdību, un varbūt atsevišķu bezpartijisku profesionāļu uzaicināšana par ministriem dažkārt var būt attaisnojama. Bet premjers ir cita lieta. Latvijā atbilstoši Satversmei valdības vadītājs ir valsts galvenā politiskā figūra, kas atbild par noteiktas, vēlētāju izvēlētas politikas realizēšanu, un tam viņam ir jābūt nopietnam sabiedrības mandātam. Un tādam cilvēkam jau nu būtu jābūt izgājušam cauri vēlēšanu procesam un saņēmušam nopietnu vēlētāju uzticību. Ne velti tradicionālajās Rietumu parlamentārajās demokrātijās (kurām arī mēs it kā gribam līdzināties) valdības vadītājs var būt tikai no parlamentā ievēlētajiem. Nu sliktākajā gadījumā - iespējamam premjera kandidātam jābūt zināmam pirms vēlēšanām tāpat kā partijām, kas viņu varētu virzīt. Ja tā nenotiek, jākonstatē bēdīgs fakts - pretstatā visām runām par jauniem laikiem politikā, mēs nekur tālu no «zoodārza» politiskās kultūras neesam aizgājuši.