Austrumu partnerības projektu pirms gada Eiropadomē iniciēja Zviedrija un Polija. Papildu stimulus tā īstenošanai deva Krievijas militārā agresija pret Gruziju un Krievijas un Ukrainas «gāzes karš», kura dēļ janvārī pilnīgi vai daļēji bez dabasgāzes palika turpat divdesmit Eiropas valstis.
Samitā pieņemtā deklarācija acīmredzot lika vismaz nedaudz vilties Gruzijai un Azerbaidžānai, jo tajā nebija nepārprotami pateikts, ka jārespektē valstu teritoriālā integritāte. Gruzijai ir problēmas ar Abhāziju un Dienvidosetiju, Azerbaidžānai - ar Kalnu Karabahu. Droši vien visas sešas ES neietilpstošās valstis vairāk gaidīja bezvīzu režīma ieviešanas jautājumā. Varbūt ne gluži «rīt ap brokastu laiku», taču jau tuvākajos gados. Sākotnējais formulējums, kas paredzēja vīzu režīma liberalizāciju, pārtapa, un galu galā bezvīzu režīms tika apzīmēts kā ilgtermiņa uzdevums. Projektu sāks īstenot nākamajā gadā, un tā pirmais posms ilgs līdz 2013.gadam. Pirmās jauno partne-ru sarunas gaidāmas par brīvās tirdzniecības zonu veidošanu un vīzu režīma atvieglošanu noteiktām personu grupām. Protams, projekts pašlaik ir tikai sadarbības paplašināšanas pieteikums, taču, ja tas realizēsies sekmīgi, visām sešām valstīm ilgtermiņā pastāv iespēja tikt pie ES asociēto valstu statusa.
Ukraina un Gruzija ir izvirzījušas sev mērķi integrēties Eiroatlantiskajās struktūrās, taču Baltkrievija un Armēnija allaž sludinājušas, ka to stratēģiskais partneris ir Krievija. Viskutelīgākajā situācijā nonākusi Baltkrievija, kas nu jau vairāk nekā desmit gadu «veido» kopīgu valsti ar Krieviju. Ir tikai viens jautājums, kurā autoritārais Aleksandra Lukašenko režīms faktiski ir vienisprātis ar visai raibo opozīciju: Baltkrievijai nevajadzētu kļūt par Krievijas provinci, astoto federālo apgabalu. Pats «Bruts» Lukašenko Prāgā gan neieradās, atbrauca premjers. Diezin vai atrastos daudz ES dalībvalstu līderu, kas būtu ar mieru spiest roku «Eiropas pēdējam diktatoram». Tāpat mājās palika Moldovas prezidents Vladimirs Voroņins, kas tuvākajā laikā atstās amatu.
Krievija Austrumu partnerību uzskata par izaicinājumu tās ģeopolitiskajām ambīcijām. Ar gariem zobiem «atdevusi» Rietumiem Baltijas valstis (nogriezts rieciens), tā pārējās pēc PSRS sabrukuma izveidojušās valstis uzskatīja par savu īpašo interešu zonu, kuru tām nav atļauts atstāt. Ietekmes sfēras un to respektēšana - tā ir XIX gadsimta domāšanas palieka, taču Krievijā tā diemžēl ir laidusi pamatīgi sazarotas saknes. «Sadumpojusies» Ukraina ir pārāk liela, lai mēģinātu to tieši ietekmēt, nākas lāpīties ar iekšpolitikas ietekmēšanas centieniem, taču Gruzijai «dumpis zonā» maksāja zaudētu karu un zaudētas teritorijas, kuras reāli atgūt būs krietni grūtāk, nekā tas bija iespējams pirms kara.
Pēdējos gados Krievijai bijis ne mazums ambiciozu plānu, kas kaut kā miruši dabiskā nāvē. Pilnībā nodots aizmirstībai patiesībā visai grandiozais projekts, kas paredzēja, ka Krievija kopā ar Ukrainu, Kazahiju un Baltkrieviju izveidos vienotu ekonomisko telpu. Tagad varbūt ir nedaudz netaktiski atgādināt, taču nav pagājis necik ilgs laiks, kopš Maskava pielaikoja «enerģētikas lielvalsts» kroni un loloja sapni kļūt par vienu no pasaules finanšu centriem, rublim atvēlot rezerves valūtas funkcijas. Izgaisis arī iespējamais «dabasgāzes valstu OPEC».
Toties, pateicoties jau minētajam Krievijas un Ukrainas «gāzes karam», otro elpu atguvis gāzes cauruļvada Nabucco projekts, kas paredz dabasgāzes piegādi Eiropas valstīm, apejot Krieviju. Tas nozīmē, ka kontinentālajā Eiropā Krievija jau pēc dažiem gadiem varētu zaudēt dominējošā gāzes piegādātāja lomu un līdz ar to iespēju runāt no spēka pozīcijām. Turpat Prāgā vienošanos par piedalīšanos cauruļvada izbūvē parakstīja ES valstu un Azerbaidžānas, Ēģiptes, Gruzijas un Turcijas vadītāji. Ēģipte piesaistīta, lai Azerbaidžāna nebūtu vienīgā dabasgāzes ieguves valsts. Gruzija un Turcija tāpēc, ka gāzesvadu būvēs to teritorijā. Pretēji cerētajam pievienoties atteicās dabasgāzi iegūstošās Vidusāzijas valstis. Tikai Krievijai tā ir Pirra uzvara. Lukašenko arī vēl nesen likās bezgala uzticams sabiedrotais - līdz kapa malai. Pat uzticamāks par šobrīd «Krievijas kanti» turošajiem Vidusāzijas diktatoriem.