Atceļ dalījumu vilkos un avīs
Ostrovska lugu spēks un traģikomisms ir pretstatos - cinisma neizturamajā banalitātē un vulgaritātē (pošlostj) pretstatā īstām, tīrām jūtām. Tā teikt, vilki pret avīm. Lugas sižetiskie samezglojumi pirmajā acu uzmetienā šķiet bezcerīgi novecojuši. Tomēr tas, kas lugu dara aktuālu, ko spoži pierāda krievu režijas vecmeistara Pjotra Fomenko iestudējums Vilku un avis Maskavā (2008), - ir likumi, pēc kuriem dzīvo Ostrovska varoņi, visi bez izņēmuma, arī Larisa, t. s. patērētājsabiedrības likumi, kur tirgošanās «es tev - tu man» notiek itin visās jomās. Dalījumu vilkos un avīs Kroders atcēla jau iepriekšējā iestudējumā pirms 30 gadiem, kad «Indras Briķes sniegumā Larisa bija līdzvērtīga spēlmane lielajā dzīves spēlē». (Ligita Bērziņa, Latvijas teātris. 80. gadi).
2012. gadā Kroders nav tālu aizgājis no šī priekšstata, vēl vairāk, viņš ir čehovizējis Ostrovski, jo Čehovam, lai kā tiktu apsaukāti, katrs varonis ir izpratnes un līdzjūtības cienīgs. Krišjāņa Salmiņa Voževatovs aiz neiztrūkstoši sardoniskā smīna slēpj dvēseli, par kuru stiprāks, protams, izrādās tirgoņa godavārds. Agra Māsēna lietišķais, elegantais Knurovs patiesībā mīl Larisu un tikai vienā skatienā, ko velta jau salauztās, bezdibeņa malā esošās jaunās sievietes pār muguru izlaistajiem zelta matiem, ļauj nojaust iekāri un cenu, ko tai nāktos maksāt par viņa dāsnumu. Imanta Strada impresionistiski koši nospēlētais piedzīvotājs un uzdzīvotājs Robinsons ir lai gan vājš, bet cilvēks ar zelta sirdi… Šie personāži ir kā aktieru skices, tie režisoru diez cik nav interesējuši, un viņš paļāvies uz aktieru pieredzi.
Tomēr čehoviskais sfumato šajā izrādē ik palaikam pārvēršas vienkāršā garlaicībā. Pirmais bezgalīgais Voževatova un Knurova dialogs traktierī, kurā tiek izklāstīts Larisas - līgavas bez pūra - bēdīgais sociālais stāvoklis un draudošās «nevienlīdzīgās» laulības ar Karandiševu, ir obligāta teksta norunāšana, ne vairāk. Aigaram Apinim Karandiševa loma ir «uz deguna», bet aktierim reizi par reizēm uzspiestais «mazā komiskā cilvēka» zīmogs nenāk par labu - gražīgās, caur zobiem izspiestās nazālās intonācijas un komiskai maskai līdzīgās sejas izteiksmes neļauj īsti saskatīt dzīvu cilvēku, lai arī top skaidrs, ka šis «mazais cilvēks» nepieder pie līdzjūtības vērto kategorijas - viņš ir uzpūtīgs, tikpat alkatīgs un tieši tāpat vēlas izmantot Larisu kā viņa apsmējēji. Kroders gan nicina, gan mīl šo alkatīgo, bet glīto un dzīvelīgo cilvēku - nadzīgo kukaiņu - terāriju, citādi viņš ar scenogrāfa un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas palīdzību nebūtu piešķīris tam tik estētisku, pat izsmalcinātu izskatu - pat Karandiševa skopā tante Ilzes Pukinskas korektā atveidā par pārlieku dārgo vīnu pukojas skaistā, acīmredzami dārgā tērpā, bet Regīnas Devītes Katjai - režisora ieviestam tēlam - vienīgais uzdevums, šķiet, ir bagātināt pārlieku mazo sieviešu skaitu, lai būtu vēl kāds iznāciens glītā kleitā.
Variācijas par lomām
Bez šaubām, izrāde ir Ievas Puķes benefice. Izcilā aktrise ir pašā plaukumā. Līgavas bez pūra iestudējumos Larisa lielākoties interpretēta divējādi, dažkārt miksējot abus variantus: kā liriskā varone - trausla, savtīgajai mātei paklausīga meitene, apstākļu upuris - un kā femme fatale, jutekliska kārdinātāja un mīlestības alcēja. Šoreiz Larisa, bez šaubām, ir sieviete, kas zina, ko vēlas, un pat viņas it kā spējie impulsi ir apzinātas gribas pamatoti. Puķes Larisa nav vis nekāda trauslā pienenīte, viņa apzinās likmes, uz kurām spēlē, pat ja cerētais laimests ir tik saprotams - būt laimīgai. Mīlēt un būt mīlētai. Taču vienlaikus Larisa ir kā variācija par citām Puķes nospēlētajām lomām, turklāt Krodera izrādēs: ar izlaistiem matiem, Paratova piekrāptai, viņā ir kaut kas no Ofēlijas, uzstājīgi pieprasot no viņa mīlestību, Larisa ir kā Leidija no Orfejs nokāpj pazemē, krievu dvēseles plašumā alkstot pēc baudas un izklaidēm, - kā Raņevska no Ķiršu dārza, bet aristokrātiskajā stājā - kā Marija Stjuarte. Ir, ir šajā Larisā atskaņa arī no samaitātās un vienlaikus nevainīgās, kaismīgās Nastasjas Fiļipovnas no Idiota.
Taču, Larisas tēlā kā tādā rezumē ienākot iepriekšējām Puķes/Krodera varonēm, intriģē jautājums - vai Larisa šai cienījamajā kontekstā ir kas unikāls? Vai tomēr aktrise izmantojusi «iestrādes» tāpēc, ka nekāda unikāla personāža koncepcija nav tikusi piešķirta? Piebildīšu, ka Ievas Puķes Larisa ir ļoti labs aktierdarbs, ja ne šī dᅢᄅjᅢᅠ vu sajūta, ko, iespējams, «normāls» skatītājs ij nemanīs. Īpaši aktrises balsī izskanējušās krievu romances - vienīgās izrādes dziesmas - apburts.
Iecērt Lieliskā vīrieša izvēle
Vienīgā līdzvērtīgā Larisas partnere ir - Daces Everss Ogudalova, kuru aktrise atveido kā Larisu jaunībā - joprojām skaistu, visu saprotošu, spējīgu uz dziļām jūtām, tikpat alkstošu pēc izpriecām un viegluma, tikai samierinājušos, var pat teikt, prostituējušos, bet ar zināmu eleganci. Diemžēl lielāko robu izrādes audumā iecērt Riharda Jakovela izvēle Lieliskā vīrieša - Paratova - lomā (kura interpretācijā nedzēšamas pēdas atstājis Ņikita Mihalkovs Eldara Rjazanova filmā Cietsirdīgā romance, 1984). To, ka šis vīrietis nešķiet Kroderam interesants - jo tukšs, varēja manīt viņa iepriekšējā iestudējumā. Bet, izvēloties par Larisu padsmit gadu jaunāku aktieri, pat ja uz aci starpība nav tik uzkrītoša, pat ar visiem lugas īsinājumiem, kuros Larisa atsaucas uz savu jaunību, režisors nav iedevis šim Paratovam nekādu tēla atslēgu - Jakovels (otro sastāvu ar Mārtiņu Lūsi nebija iespējams noskatīties), ar patīkamu skatuves šarmu apveltīts gandrīz zēns, tēlo par sevi krietni vecāku vīrieti. Tā kā pārējie aktieri uzvedas atbilstoši savam vecumam, šī disonanse piešķir iestudējumam mazliet amatieriska teātra garšu un liedz noticēt kaislībai vīrieša un sievietes starpā.