Gunta Ploka. Atskaties. Atskaties!

Proti – tradīcija un noskaņa. Turklāt, ne šauri tveramā aspektā.Guntas Plokas vārds varbūt nav labi zināms visiem, kas interesējas par latviešu glezniecību. Šo faktu veido apstākļu kopums. Augstāko māksliniecisko izglītību viņa guvusi Igaunijas Valsts Mākslas institūtā interjera specialitātē (1972–1977), ilgus gadus strādājusi kombinātā “Māksla”, veidojusi un realizējusi projektus viesnīcai “Tūrists”, restorānam “Liedags” Liepājā, Valmieras apdrošināšanas aģentūrai, Daugavpils muzejam un daudzviet citur. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vairāk nekā desmit gadus līdzdarbojusies “Latvijas pasta” vizuālās sejas izveidē. Protams, ka ikdienas darbs un radošā atdeve nav ļāvusi ar pilnu jaudu nodoties mākslinieciskajiem meklējumiem uz audekla. Un tikai pēdējā desmitgadē, kopš māksliniece strādā Latvijas Mākslas akadēmijas informācijas centrā un ir lektore Rīgas Dizaina skolā, Gunta Ploka savu radošo domāšanu un amata prasmes koncentrējusi tām spriegajām un intīmajām atklāsmēm, kuras prasa glezniecība. Tāpēc likumsakarīgi, ka aktivizējusies izstāžu darbība, gan sarīkojot nelielas personālskates, gan regulāri piedaloties ikgadējās Rīgas Lutera draudzes mākslinieku darbu izstādēs, gan citās kopizstādēs. Viņas galvenā izteiksmes forma ir ainava un pastelis. Abi jēdzieni cieši saistīti ar jau pieminēto tradīciju un noskaņu. Pietiek atcerēties, kā Torņakalna un Pārdaugavas nostūrus iemūžinājuši Ludolfs Liberts un Konrāds Ubāns, kā uz Ķīpsalu paskatījusies Hilda Vīka un kā Mūkusalas romantiku atklājis Valdemārs Tone un viņa audzēkņi. Tā ir neizsmeļama bagātību krātuve un vērtīgi, ka arī šodienas mākslinieki vairo un veido savus redzējumus par pilsētvidi tās mūžīgumā un mainīgumā.Līdzās dabas un noskaņu tvērumiem galvaspilsētā, izstādes apmeklētāji varēs skatīt arī Piebalgas, Mazirbes, Krapes plenēros un studijās vēroto. Mežu, upju, jūras, pakalnu un līdzenumu ritmiku, kompozicionālo līdzsvarotību, dabai iezīmīgo gadalaiku plūdumu.Gunta Ploka galvenokārt strādā ar pasteļkrītiem, tos izmatojot uz atšķirīga raupjuma un faktūru virsmām. Un še atkal jāmin divi mūsu mākslai tik raksturīgi jēdzieni – tradīcija nu noskaņa. Latviešu pasteļglezniecības tradīcija saistās ar krāšņu mantojumu: Janis Rozentāls un Voldemārs Irbe, Jānis Liepiņš un Fridrihs Milts, Erna Geistaute un Aleksandra Beļcova, Felicita Pauļuka un Indulis Zariņš, Edvīns Kalnenieks un Baiba Vegere. Tie ir vārdi, kas pirmie ataust atmiņā, iedomājoties neskaitāmas kompozīcijas, kurās mākslinieciskā tēla pilnībā var ieraudzīt realitātes atspulgu atšķirīgu individualitāšu tvērumā. Diemžēl nākas konstatēt, ka pēdējā laikā mākslinieku interese par šo grūto un sarežģīto tehniku ir mazinājusies. To viegli skaidrot ne tikai ar augsto koncentrācijas pakāpi darba procesā, jo pasteļglezniecība gandrīz nepieļauj labojumus, bet arī ar visai sadzīviskām neērtībām: gleznojuma trauslums, fiksācija, iestikloto darbu transportēšana u.c. Šādā lūkojumā Guntas Plokas izstāde ir kā atgādne, retums, satikšanās ar to jūtīguma, intimitātes, krāsainības iespēju pasauli, kuru iespējams veidot tikai no pasteļa smalkajiem un mirdzošajiem putekļiem.Mākslinieces izstāde Jāņa Akuratera muzejā vedinās ne tikai atskatīties, bet arī līdzdomāt, līdzjust, kā tas ir vienmēr, kad suverēna mākslinieciska personība atklāj savu domu un izjūtu pasauli. Guntas Plokas piedāvātā versija par ainavu, tradīciju, amatu, noskaņu ir harmoniska, emocionāli piepildīta šodiena un rītdienas vērtību izgaismota.”