Kas mūs tur velk? "Varbūt mums liekas, ka vecos laikos viss bija daudz labāk?" prāto arheologs un kultūrvēsturnieks Juris Urtāns, kurš savām deviņām grāmatām par Latvijas pilskalniem nupat piepulcinājis desmito - Apceres par Latvijas pilskalniem. Tajā autors uzmanību vērsis galvenokārt uz Latvijas austrumu un centrālās daļas pilskalniem, sniedzot jaunas atziņas par to atrašanās vietas likumsakarībām, pilskalnu un to apkārtnes veidojumu postīšanu un iznīcināšanu, kā arī savdabīgiem izmantošanas veidiem.
Brastiņa pēdās
"Nav pagasta, kurā nebūtu strādāts," apgalvo Juris Urtāns, kurš, būdams Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arheoloģijas un vēstures nodaļas eksperts, bieži dodas darba izbraucienos pa Latviju. Viņš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas profesors - lasa lekciju kursus par baltu kultūru, mitoloģiju, etnoģenēzi, senajām kulta vietām Latvijā un citām tēmām, protams, arī par Latvijas pilskalniem. "No kuras vietas jūs esat?" viņš pajautā, un man rodas izdevība palepoties ar Kakarviešu pilskalnu, kas atrodas aptuveni 500 metru no manām vecāku mājām Rēzeknes novada Dricānos. "Uz Kakarviešu pilskalna kādreiz ir tīrumi bijuši," viņš tūliņ saprot, par ko ir runa, un portatīvajā datorā naski uzmeklē "mana" pilskalna foto. Vienā no melnbaltajiem attēliem redzams kalns ar vagām tā pakājē, bet tam uz muguras - vientuļa priede. Foto esot no XX gadsimta 20. gadiem, ļoti iespējams, ka tās autors ir Ernests Brastiņš - vīrs, kurš savulaik ieguldījis daudz darba un savas aizrautības Latvijas pilskalnu apzināšanā. Būdams ļoti vispusīga personība -mākslinieks, skolotājs, filozofs, dievturu kustības dibinātājs, kartogrāfs, kādu laiku Kara muzeja direktors, viņš septiņus gadus veltīja arī ekspedīcijām, kuru laikā uzmeklēja, uzmērīja 282 pilskalnus un šo informāciju apkopoja četrās grāmatās.
J. Urtāns stāsta, ka arī šodien tiek atrasti arvien jauni pilskalni, un tādus viņš ir aprakstījis grāmatā Atrast pilskalnu (2009). Pašlaik ir zināmi un valsts aizsardzībā atrodas 473 pilskalni. "No tiem kādi 100 ir ne sevišķi droši - līdzīgi kā Kakarviešu pilskalns, kas vecos laikos daļēji noarts un pēc tam vēl norakts," skaidro arheologs. "Vietu, ko tautā sauc par pilskalniem, ir daudz vairāk, bet tādu pārliecinošu pilskalnu varētu būt ap 350."
Visvairāk - Latgalē
Ar vārdu "pilskalns" apzīmē gan kalnus, kuros uzbūvētas vācu krustnešu pilis un vēlāku laiku muižu pilis, gan tādus no zemes veidotus nocietinājumus, kas raksturo vietējo tautību dzīvi viņu koka pilīs pirms vācu krustnešu iekarojumiem. Pirmās koka pilis mūsu zemē parādījušās pirmā un otrā gadu tūkstoša mijā pirms mūsu ēras. Visvairāk pilskalnu esot Latgales centrālajā un dienvidu daļā, Vidzemes centrālajā augstienē, dažviet Augšzemē, bet Rietumkurzemē vairāk Ventas kreisajā pusē.
J. Urtāns pilskalnu ekspedīcijās devies jau mazotnē kopā ar vecākiem, kuri arī ir arheologi. Apzināta došanās pētīt bijušās piļu vietas sākās vidusskolas laikā 70. gados kopā ar tēvu Vladislavu Urtānu un citiem pilskalnu entuziastiem Voldemāru Birznieku un Jāni Ķirškalnu. "Padomju laikos nebija tik vienkārši - ne tev īsti ir karte, ne tu zini, kā piebraukt. Mašīnas arī nebija - ar kādu autobusiņu," atceras pētnieks.
Cilvēks un pilskalns
Grāmatā ir skatāmas arī J. Urtāna aeriālās fotogrāfijas. Skatpunkts no augšas uz leju ļauj ieraudzīt kopumu, arī pils nocietinājuma sistēmu - ja vien nav aizaugusi ar zāli, krūmiem, kas pie mums ir ļoti raksturīgi. Ja nav norāžu, daudzos gadījumos atrast pilskalnu nepieredzējušam ekskursantam ir teju neiespējami.
Otrs pluss aeriālai fotogrāfijai - pētnieku neierobežo privātīpašumu lietas. Tiesa, J. Urtāns ir novērojis, ka lielākā daļa cilvēku, kuru privātīpašumā ir pilskalns, neliedz tam pieeju: "Pilskalns ir tik sens, bet man ir dots tikai desmit, 20 vai 50 gadus būt tam par saimnieku. Ko es tam savā īsajā laika nogrieznī varu pateikt? Laiks ir iemetis mani situācijā, kad esmu pilskalna saimnieks, tad man tas mazliet ir jāuztur."
Pilskalns ir visredzamākais Latvijas senvēstures piemineklis un izraisa bijību. Tomēr ir bijuši gadījumi, kad pilskalni tiek norakti. Nepatīkams gadījums - aprakstīts arī Apcerēs par Latvijas pilskalniem - notika 2003. gadā, kad mantrači, saklausījušies babiņas stāstus par franču naudu, ar buldozeru noraka Babrauščinas pilskalnu Dagdas novadā. Mantrači tika pieķerti, bija tiesas process, bet vieta - neatgriezeniski izpostīta. "Pilskalni nav bagāti ar naudas, mantas senlietām. Tur var atrast to, kas paliek pēc cilvēka dzīves," saka J. Urtāns, komentējot mantraču "panākumus".
Mūsdienu teikas
Lielajā priedē uz Kakarviešu pilskalna ir ligzda, tur - svina ola. Ja to paņemsi un trīsreiz apnesīsi ap kalnu - celsies pils. Ir fiksētas vairāk nekā divi tūkstoši teiku par Latvijas pilskalniem, taču vienīgi retais tās šodien zina. "Labākajā gadījumā kaut kādas drumslas," teic J. Urtāns. "Nav jau vairāk veco tanšu, kas pastāstītu."
Kā teikas var palīdzēt arheologam? "Diezgan daudz," viņš saka. "Arheoloģijā rokot, atrod lauskiņas, senlietas, sadegušas konstrukcijas, bet tas ir maz stāstoši. Savukārt teika stāsta, ko cilvēki par kalnu ir domājuši. Pie tam - tas varbūt notika brīdī, kad tā pils vēl bija." Teikās taisnība šur tur esot - aizklātā veidā. Koka piļu kalpošanas laiks nebija ilgs - koks varēja sadegt, sapūt. "Pils ir bijusi un pazudusi, tāpēc saka - nogrimusi," - tā J. Urtāns. Viņš apgalvo, ka arī mūsdienās tiek radītas teikas, taču tajās vairs nerunā par velnu, kurš kalnu uzbēris, bet gan par ārpusplanētas bezgravitācijas spēkiem, kas pārnesuši kalnu. "Tas izklausās nopietnāk, kaut gan - tā pati folklora vien ir."