Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 23. septembris
Vanda, Veneranda, Venija

Grāmatas Maigā okupācija recenzija. Džiterbags ar okupāciju

Sandra Vensko mierīgi un lietišķi, bez jūteļošanās un savu vērtējumu piekabināšanas stāsta stāstu par jauniešiem un viņu ģimenēm

Ja šis romāns būtu uzrakstīts kādā lielākā valodā, to visdrīzāk jau tulkotu citās, apbalvotu un slavētu. Mūsu literārajā mazvietā, jācer, vismaz LALIGABA šāgada pienesumā pieminēs ar labu vārdu. Poētiskā valodā rakstniece Sandra Vensko mierīgi un lietišķi, bez jūteļošanās un savu vērtējumu piekabināšanas stāsta stāstu par jauniešiem un viņu ģimenēm. Laiks, kurā darbība risinās, ir no kara priekšvakara līdz pat padomju armijas otrreizējai ienākšanai Latvijā (1939–1945). Sarežģīts laiks, kuru atainot literatūrā sākotnēji mēģināja trimdas rakstnieki, bet pēdējos gados arī Latvijā dzīvojošie. Lielākoties šie atainojumi ir ārkārtīgi melnbalti, jūtams, ka rakstnieki – starp citu, gluži kā pirms piecdesmit sešdesmit gadiem – mēģina piekarināt birkas un sniegt vērtējumu: lūk, šeit ir labie, šeit ļaunie. Pat Māra Zālīte savā bērnības atmiņu tēlojumā cieši turas šajās melnbaltajās robežās. Sandra Vensko ir izvēlējusies citu ceļu – bez vērtēšanas un pat bez cīņas.

Viņas varoņi – meitēns un vēlāk sieviete Milda, viņas tēvs Eduards, kaimiņu puišelis Rūdis un viņa ģimene, vācbaltu dakteris Horns un viņa Hermanis, pat aušīgā Marija, Latvijas armijas virsnieka meita un viņas ģimene – visi ir iekrāsoti maigos pasteļtoņos. Viņu rāmā, samiernieciskā izturēšanās – jā, tieši samierināšanās, dzīves pieņemšana ar visu, ko tā dod vai atņem, – ir tik satriecoši latviska, ka brīžiem uzdzen tirpas.

Vienīgais, kurš vismaz dzērumā pa reizei mēģina tikt vaļā no zemdegās, dziļi iekšienē kvēlošās pārestības sajūtas, ir Mildas tēvs Eduards. Pēc brīvības cīņām saņēmis zemes pleķi, lai gan visu mūžu sapņojis iet jūrā, Eduards kuļas kā pa nātrēm. Sievieti, kuru viņš mīlējis, apprecējis cits, un pat pēc šī cita nāves Ilze nav vis nākusi pie Eduarda, bet ļāvusies citam Jānim. Paša precības sagādājušas vienīgi meitēnu, par kuru jārūpējas – jo sieva mirusi dzemdībās. Reizi pa reizei Eduards mēģina ieriebt – Ilzei un viņas vīram, dakterim Hornam, kura vasaras māju viņš pieskata, meitai, kura aug lielāka un alkst savas dzīves. Viņa ļauneklības lielākoties ir sīkas, bet tāpēc ne mazāk netīkamas.

Mildiņa, Eduarda vienīgā meita, sirdsprieks un mierinājums, pēc skolas vēlas kļūt par šuvēju. Viņas sapņi ir vienkārši un mierīgi. Par kleitu, pašas rokām šūtu brūnu kleitu ar zaļiem ziediem. Par mierīgu dzīvi. Par mīlestību.

Rūdolfs un Hermanis, bērnības rotaļbiedri un vēlākie sāncenši, jaunības maksimālismā vēl mēģina peldēt pretī duļķainajai straumei, kas nes visu valsti, bet ātri vien padodas un tiek samalti kopā ar pārējiem.

Viņi dzīvo nevis kā varoņi, bet kā vairākums cilvēku. Vienkārši dzīvo. Lai kas notiktu, viņi dara to darbu, kas nu tajā brīdī darāms, pieņem lēmumus no augšas kā pašsaprotamus un īsti pat nemēģina iedziļināties.

Valodas burvestība, vēstures skaudrums

Apvidvārdi, poētismi un, pats galvenais, šīs rimtās valodas radītā noskaņa apvienojumā ar precīziem vēsturiskiem sīkumiem rada absolūtu klātbūtnes sajūtu. Vai tie būtu aviācijas svētki ar Herberta Cukura piedalīšanos vai slimnīcas ikdiena, žīdu ģimeņu koptās gurķu plantācijas pilsētas pievārtē vai pusdienas Latvijas armijas virsnieka ģimenē: tepat ir varoņi un tepat, tuvumā, arī lasītājs. Brīžiem Maigā okupācija atgādina pasen lasīto Valda Bisenieka tulkojumā maģiski reālo Jedenevas tuvumā, kurā stāstīts par to pašu laiku, tikai citā valstī un ar citai tautai piederīgajiem. Spēlītes ar džiterbaga un lambetvoka aprakstiem un dejojamo ziņģu bezbēdīgajiem vārdiem vēl paspilgtina apkārt notiekošo šausmu milzīgo ēnu, kas pārklāj itin visu.

Tie, kas izdzīvo, agri iemācās baidīties un saplūst ar masu. Neizcelties. Neizlēkt. Jo tas, ka izlecēji ies bojā, ir pilnīgi skaidrs. Pārējiem ir vismaz kaut kāda cerība. Ikviens no Sandras Vensko varoņiem kaut kādā brīdī ir spiests samierināties – bet pat šī samierināšanās negarantē palikšanu dzīvajos. Tāds laiks. Bet viņi mācās. Spēja izdzīvot ir nenovērtējama prasme, kas pārspēj visas citas zināšanas. Tieši to viņi mācās ar katru nodzīvotu dienu, ar katru jaunu varu, ar katru armiju, kas iet pāri viņu dzīvei, bez emocijām postot mājas, jūtas un dzīvesprieku.

Mantotā nolemtība

Poētisks pelēkās ikdienas atainojums nav nekas jauns. Viens no spilgtākajiem (bet mūsdienās laikam vismazāk lasītajiem) piemēriem ir Edvarda Virzas Straumēni. Šo grāmatu varētu nodēvēt par Straumēnu turpinājumu pēc gadiem, kad jau otrā paaudze varmācīgi tiek ierauta lielvalstu kara spēlītēs, kad reiz spēcīgās un varenās dzimtas koka saknes ir apkapātas, stumbra vidū izdedzināts melns dobums, zaros ķērc vārnas, kas apēdušas dziedātājputnus un to mazuļus, bet virsotne vēl zaļo.

Un šis romāns, kas, iespējams, kaut kādā mērā balstīts uz rakstnieces tuvinieku atmiņām un arhīvos atrastajiem datiem, ir ticis pāri laika un telpas robežai, padarot skaidrāku to, kas mums, dzīvojot gadu desmitiem tālākā nākotnē, šķitis neizprotami: kāpēc vācbalti devās uz Vāciju, K. Ulmanis sacīja to, ko nu sacīja, kāpēc L. Bolšteins nošāvās, nevis sāka pretošanās cīņu un kāpēc mūsu vecāki palika tepat, nevis devās trimdā.

Ir cilvēki, kas ir nevis audzināti, bet nolemti savai valstij. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja