Atbildība bez noilguma. 20 gadi kopš Bankas Baltija kraha

Galdi lūza no dažādiem tajos laikos vēl reti redzētiem labumiem, pilī uz vietas tika cepti piena sivēni, un laikam tikai salūta tradīcijas tolaik nebija tik attīstītas kā šodien, vai arī viesi jau tādā kunga prātā, ka īpašu salūtu neviens neatceras. Jāteic, viesi īpaši neievēroja arī Bankas Baltija uzraudzības padomes priekšsēdētāju Aleksandru Laventu, lai gan viņš svinībās bija, jo svinīgās runas Lavents neteica un turējās tā kā ēnā. Tobrīd viņš bija cilvēks, kuram piederēja gandrīz visa Latvija, ieskaitot Maikapara namu, kuru kā savu rezidenci izmantoja Valsts prezidents. Banka Baltija 1995.gada sākumā bija lielākā komercbanka Latvijā. Tās aktīvi bija pieauguši no 25 miljoniem dolāru 1993.gada sākumā līdz 500 miljoniem dolāru, tai bija deleģēts piešķirt lielus pašvaldības, valsts un ārvalstu kredītus. Diena, kas tad jau bija sākusi rakstīt par Bankas Baltija iespējamu saistību ar krimināliem darījumiem Lietuvā (konkrēti, ar Borisu Dekanidzi, kuram vēlāk par žurnālista Vīta Liņģa slepkavības organizēšanu tika piespriests nāvessods), uz kopējās Bankai Baltija veltītās sabiedriskās jūsmas fona izskatījās gandrīz vai kā baltais zvirbulis.     Taču pēc gada viss bija savādāk, salūta vietā ar lielu rībienu Banka Baltija sabruka. 1995.gada marta beigās Latvijā sākās banku krīze. 28.aprīlī tika apturēta Depozītu bankas darbība (tai tā arī neizdevās apvienoties ar Banku Baltija), citas mazākas (kabatas) bankas bija bankrotējušas jau agrāk, un to vadītāji aizlaidušies (par vienas šādas bankas — TOP bankas prezidenta Borisa Osipova likteni vēsta nule rādītā viņa meitas Ievas Ozoliņas filma Mans tēvs baņķieris; pirmā sabrukusī banka, kurai licence tika anulēta jau 1994.gada 26.septembrī, bija Tautas banka). Tieši pirms 20 gadiem, 1995.gada maija beigās, banku krīze sasniedza kulmināciju. Lai gan Latvijas bankas vadītājs Einars Repše 17.maijā bija paziņojis, ka vairs nebūs nevienas nozīmīgas bankas bankrota, 23.maijā _Bankas Baltija _darbība tika apturēta. Pēc mēneša, 27.jūnijā, tiesa atzina _Banku Baltija _par maksātnespējīgu, un Aleksandrs Lavents no finanšu ģēnija, kurš būtu varējis kļūt par pirmo miljardieri Latvijā, un dāsna sponsora (Rundāles pils Lielās galerijas remontu ieskaitot) pārtapa par krāpniecībā apsūdzētu un vēlāk arī notiesātu personu. Nenorobežošanās sekasKāpēc 90.gadu banku dibinātāju starpā netrūka personāžu ar kriminālu pagātni? Žurnālists Jānis Domburs, kurš tajā laikā bija redzamākais Latvijas kriminālās pasaules pētnieks, vērtē: skatot visas tālaika komercbankas kopumā, viņš tik strikti nenodalītu tikai kriminālo pagātni, runa ir par veselu plejādi personāžu, kuros pārāk spēcīgs bija padomjlaiku blatošanas un blēdīšanās piegājiens, tāpēc diez vai viņus drīkstēja kvalificēt baņķieru statusam un laist klāt cilvēku noguldījumiem, valsts struktūru finansēšanai vai apkalpošanai un tamlīdzīgi. "Bet nevar arī neatzīmēt, ka tēva un dēla Laventu kontakti ar kriminālās pasaules autoritātēm bija, ja tā var teikt, ārpus konkurences."Bankas Baltija spožuma un posta sakarā Domburs saka: "Dažādas sazvērestības teorijas būs mūžam dzīvas, bet, manuprāt, Bankas Baltija straujā, taču, kā drīz vien noskaidrojās, dzīvot nespējīgā biznesa attīstība tomēr primāri bija saistīta ar vāju finanšu politiku un banku uzraudzību no vienas puses, un no tā, ka daudzi publiski personāži ne tikai nenorobežojās, bet kļuva par Laventa atbalstītājiem — lai pieminam Augstākās Padomes deputātus Andri Puzo un Veltu Čebotarenoku bankas viceprezidentu amatos, Jāni Dineviču bankas kreditētā Latavio prezidenta amatā, Repši, kurš ar Laventu devās privātos aviolidojumos, un, protams, bankas balli Rundāles pilī, kur "tusēja" sabiedrības tā sauktais krējums. Ja ir runa par atbildību, kritika attiecināma gan uz Repšes un arī Ilmāra Rimšēviča jau tolaik līdzvadīto centrālo banku, kura neīstenoja pienācīgi stingru uzraudzību, gan uz politiķiem, kuri noteica politiku arī banku un finanšu jomā, sākotnēji Ivara Godmaņa valdības laikā, pēc tam Latvijas ceļa dominances laikā, kad valdības vadīja Valdis Birkavs un kādreizējais Laventa sponsorētā Videocentra vadītājs Gailis." Domburs šaubās, vai visi šie procesi varēja notikt bez korupcijas, lai gan dažreiz nelietībai un stulbumam rezultāti ir identiski. "Spriedelēt, vai kādam citam bija vai nebija jāsēž, šobrīd jau ir bezjēdzīgi. Bet, attiecībā par to, vai cilvēku un uzņēmumu, un līdz ar to visas valsts zaudējumi ir un vienmēr paliks ja ne krimināla, tad cilvēciska vairāku tālaika augstu amatpersonu morāla atbildība, jautājums paliek, es teiktu, bez termiņa. Morālās atbildības prasīšana un uzturēšana jau ir sabiedrības ziņā, bet aizvadītajos gados šajā aspektā gan nešķiet, ka sabiedrība domā šādās kategorijās."Stāsts turpināsDaži no 1995.gada banku krīzes iemesliem iezīmēti filmā 4.maija republika. Pirmkārt, nepacelt balsi un neiebilst pret to, kas notiek vai nenotiek, pat nešaubīties par to. "Skaidrs, ka tolaik daudzi redzēja, zināja vai nojauta, kas notiek, bet jautājumu un iebildumu bija maz vai nemaz, un šaubu vietā tradicionāli latviskais "gan jau būs labi"", saka Domburs. "Otrkārt, varas un biznesa nesamērīga satuvināšanās. Mana pārliecība, ka lielā mērā šis iemesls, protams, "citās skaņās", bija viens no cēloņiem arī Parex bankas bankrotam. Un tas notiek ne tikai bankās. Treškārt, ilgtermiņa ja ne mācība, tad rezultāts ir tāds, ka mums ir švaki ar vietējā kapitāla bankām. Visbeidzot jāpiebilst, ka šīs divas lietas - sabiedrības absolūtā vairākuma distancēšanās un norobežošanās no šaubīgiem personāžiem un beztermiņa morālā atbildība par lielizmēra problēmām, ko kāds ir pieļāvis, - Latvijā arvien ir pastāvīga aktualitāte, jo arvien jau turpinās tas pats stāsts, kas sākās 90.gados." Kamēr valsts nozagšanas līdzautori ir ietekmīgas personas un daudziem ir autoritātes (un nebūt ne kriminālās), saka Domburs, nav nekāda pamata domāt, ka vēl nepiedzīvosim kādu skandālu, kas, protams, nebūs tik brutāls, tomēr atgādinās Banku Baltija.Visu rakstu par 20 gadiem kopš Bankas Baltija kraha lasiet žurnāla Sestdiena 22.-29.maija numurā!