Politikā esmu bijis visu šo laiku, - vaicāts, vai nav domājis reiz iet politikā, atbild Jānis Domburs. Viņam nevar nepiekrist, diez vai daudzi varēs nosaukt visus premjerus, kas Latvijā ir mainījušies "Dombura laikā". LTV raidījuma Kas notiek Latvijā? vadītājam ik pa laikam varēja pārmest diskusijas dalībnieku pārtraukšanu pusvārdā un dažu citu grēku, bet, kamēr eksistēja viņa raidījums, tas valstī bija kā centrālais laukums, kurā izrunāt visu, kas uz sirds, un kurā nevienu nepasargāja birokrātiskas apkārtrunāšanas bruņas. Divarpus gadus Domburs bija, kā pats saka, ar abām kājām prom no medijiem, taču tagad atgriežas - 7.aprīlī viņš sāks vadīt jaunu diskusiju raidījumu LNT Dombura studija. Atgriežas gan tāpēc, ka būtu grēks neizmantot to pieredzi, kas radusies, desmit gadus vadot diskusijas un divdesmit gadus stāvot tuvu klāt visiem Latvijā notiekošajiem procesiem, gan arī tāpēc, ka tiešraidē griestus sasniegt neesot iespējams.
Vai raidījuma Kas notiek Latvijā? desmit gados tev nebija izstrādājies kāds uzbudinājuma reflekss? Trešdienās vari mierīgi gulēt?
Bija, bija, pusgadu pēc tam trešdienas jutu. Tie desmit gadi jau bija nonstops, ar raidījumu gūlos un cēlos. Tas, ka pēc tam bioloģiskais pulkstenis bija jūtams, tikai apliecina to, ka tur bija daudz ielikts. Kā sportā — ja spēlē, tad nopietni, un, kad vairs nespēlē, tad jūti, cik smaga ir atiešana. Enerģijas nekam citam nebija. Bet nu jau esmu atpūties.
Kopš vairs nevadi raidījumu, to, kas notiek Latvijā, zini labāk vai sliktāk?
Daudzās jomās labāk, daudzās sliktāk. Jomas ir mainījušās. Tajā laikā tu malies vienā apritē, kas ir tuvāk publiskajai telpai, un zini daudzas nianses un aizkulises. Tagad ir iznācis pamalties citās aprindās, tuvāk biznesiem, kur ir tik daudz notikumu, no kuriem publiskajā telpā nenonāk pat mazs aisberga galiņš.
Ja tev tagad skolā skolnieki prasītu, vai Latvija tevis minētajos 20 gados ir attīstījusies labi, ko tu teiktu?
Nelaiķis Uldis Ģērmanis ir rakstījis: nekur nav rakstīts, ka latviešiem noteikti ir jābūt vientiešiem. Man ir pārmests, ka kropļoju latviešu valodu, ieviesdams vārdu "vaimanoloģija". Nekur nav rakstīts, ka par visu, kas ir noticis, ir jāvaimanā, var arī pasmīnēt.
Par ko tu gribētu pasmīnēt?
(Izvairīgi nopūšas). Tam nav retrospektīvas formas, tam ir ilgstošās tagadnes forma, ka mēs visu laiku vizināmies tādos latviešu kalniņos — ceram, aplaužamies, atkal ceram, pieņemam kaut ko, pēc tam atjēdzamies, nosodām un pieņemam nākošo tikpat apšaubāmo lēmumu. Griežas nauda, griežas muldēšana, bezprincipi... Pēc vaimanoloģijas un otras latviešu tautā populārākās slimības — "mīzēju taktikas", ir trešā slimība, kas Latvijā plešas plašumā — "amats palielina gudrību". Piekrītu uzskatam, ka cilvēkiem ir jādod otra iespēja, bet kāpēc dot trešo, ceturto un piekto iespēju tiem, kas savas kļūdas nav atzinuši? Nerunāšu jezuītiskās sentencēs par grēku nožēlošanu un piedošanu, bet 2007.gadā jau drusku bija tāda spriešana, kā mēs līdz šādai dzīvei esam nonākuši. Krīzes vēl nebija, bet jau bija spriedze, politiskas jezgas, valdību krišana. Filozofe Maija Kūle citēja Hēgeli, citi citēja citus, bet jēga jau nemainās, vienalga, vai tā transformējas lustrācijā vai filozofu darbos. Pasaulē jau ir izmērīts, cik ātri tiek aizmirstas krīzes un atsākts nesamērīgs uzņēmējdarbības risks. Mums bija pirmā banku krīze, otrā banku krīze, valsts nozagšanas krīze, politiskās neuzticības krīzes, lielā krīze, bet vai no tā mēs esam kaut ko iemācījušies un sapratuši? Ka budžeta deķīti salāpa, un viss atkal ir labi? Ne jau no tā radās lielā krīze.
Par to droši vien būtu jāraksta grāmatas. Mēs dzīvojam ar ļoti īsu atmiņu. Mani pārņem šausmas, redzot, ka cilvēkus, kuri atceras, kā kas ir noticis 90.gados, kurš ko un kā ir ieprivatizējis vai ticis pie varas, es aprindās satieku arvien retāk. Iedomāties, ka 2008.gada krīze bija, teiksim, 2005.gada politikas rezultāts, ir apbrīnojams naivisms, liekams īpašā kolbā latviešu naivisma muzejā.
Šie 20 gadi būs jāpreparē. Tikai baidos, ja mēs šo preparēšanu ievilksim uz piecdesmit gadiem, tad drausmīgi atpaliksim, pazaudēsim ļoti daudz laika.
Savā jaunajā raidījumā tu nepreparēsi?
Protams, preparēšu. Tas ir jādara. Latviski runājot, sūdi ir tajā, ka šīs lietas nav beigušās. To dalībnieku vairums ir pie labas veselības un ieguvuši ļoti lielu daļu pārdalīto valsts aktīvu, ir izveidojuši, saglabājuši vai nostiprinājuši savus savstarpējos sakarus un ietekmes, tā, ka maz neliekas, un tās ir ļoti spēcīgas sviras. Tas ir gandrīz kā ar čeku — bija aģenti, tie parakstījās, un bija ietekmes aģenti, tie neparakstījās.
Visu interviju ar Jāni Domburu lasiet 28. marta – 3. aprīļa žurnālā Sestdiena